- Uz priekšu! Nopērciet man skaitli, Džeims! - Tifānija sacīja. - Jūs nemaz neprotat apieties ar meitenēm. Paskatieties, kā tas jaukais vīrs izturas pret to jaunkundzi.
- Viņš jau ir pārsniedzis saprātīga cilvēka vecumu, - Bonds novilka. - Viņam noteikti jau ir sešdesmit. Vīrietim, kuram vēl nav četrdesmit, meitenes nemaksā neko. Vēlāk nākas atvērt maku vai stāstīt pasakas. Un pasakas ir sāpīgākais paņēmiens. - Bonds pasmaidīja. - Man gan vēl nav četrdesmit.
- Neesiet tik pašpārliecināts, - Tifānija atbildēja. Viņa skatījās uz Bonda muti. - Runā, ka vecākie vīrieši esot tie labākie mil- nieki. Turklāt jūs pēc dabas neesat skopulis. Varu derēt, ka šis spēles uz kuģiem ir aizliegtas.
- Tā varētu teikt, - Bonds atbildēja. - Taču viņi rīkojas pietiekami uzmanīgi, lai šajā pasākumā netiktu iejaukta kuģniecība. Paklausieties, kas šeit rakstīts. - Bonds pacēla no galda oranžu kartīti. - 'Totalizators ūtrupes formā," - viņš lasīja, - "derot par kuģa veikto attālumu, tiek rīkots bez kuģniecības piekrišanas, un tiek īpaši uzsvērts, ka kuģniecība no tā norobežojas. Kuģniecība nevēlas, lai smēķējamās telpas stjuarts vai kāds cits no kuģa komandas aktīvi piedalītos šajā spēlē vai tās organizēšanā." - Bonds palūkojās augšup. - Vai skaidrs? - viņš piemetināja. - Spēle ir pilnīgi pati par sevi, tā nepapildina valsts kasi. Klausieties tālāk: "Kuģniecība ierosina pasažieriem ievēlēt komiteju no saviem pārstāvjiem, kas visu noformulētu un iedziļinātos sīkumos. Smēķējamās telpas stjuarts varētu, ja viņam tiktu izteikts tāds lūgums un darba pienākumi atļautu, uzņemties ūtrupnieka palīga lomu, izsolot skaitļus, ja ievēlētajai komitejai būtu nepieciešams asistents."
- Varen jokaini, - Bonds piebilda. - Ja gadījumā rastos kādas domstarpības, atbildību nāktos uzņemties komitejai vienai pašai. Un tagad paklausieties! Jo tieši ar šo punktu sākas noteikumi par iespējamajām nepatikšanām. - Bonds turpināja lasīt. - "Kuģniecība pievērš īpašu uzmanību Apvienotās Karalistes finansu nolikumam, kas prasa, lai čeki, kas izrakstīti par sterliņu mārciņām, būtu segti, turklāt ievērojot ierobežojumus mārciņu banknošu ievešanai Apvienotajā Karalistē."
Bonds nometa kartīti uz galda.
- Tālāk ir tāpat, - viņš piemetināja un uzsmaidīja Tifānijai Keisai. - Raugiet, ja nopirkšu jums skaitli un jūs vinnēsiet divtūkstoš mārciņu, summa tiks izmaksāta veselā kaudzē dolāru un mārciņu naudaszīmju, kā ari čekos. Vienīgais veids, kā izlietot visu šo žūksni, ja pieņemam, ka visi čeki tiešām ir segti, par ko es šaubos, būtu ievest to Anglijā, paslēptu aiz zeķturiem. Un tādā gadījumā mēs atkal nodarbotos ar kontrabandu, un es kalpotu nelabajam.
Taču nelikās, ka uz jauno sievieti šie vārdi būtu atstājuši kādu iespaidu.
- Bandā bija kāds gangsteris, vārdā Aba- daba, - viņa sacīja. - Blēdīgs tips ar pārgudru galvu, kurā atradās atbildes uz visiem jautājumiem. Viņš aplēsa likmes hipodromu derībām, procentus reketam, skaitļus loterijām un daudz ko citu. Viņu dēvēja par "Skaitļu zemes burvi". Viņu gluži nejauši novāca Šulca slepkavības laikā, - Tifānija piebilda. - Manuprāt, jūs ari esat tāds Abadaba, kas runā bez mitas, lai nebūtu jāizdod nauda sievietes dēļ. Labi, - viņa rezignēti paraustīja plecus. - Tad vismaz izmaksājiet savai pavadonei vēl vienu "Stingeru".
Bonds pasauca stjuartu. Kad tas atkal aizgāja, Tifānija pieliecās Bondam tik tuvu klāt, ka viņas mati skāra virieša ausi, un klusi ierunājās: - īstenībā es to nemaz negribu. Dzeriet jūs! Vēlos šovakar būt skaidra kā svētdienas rits. - Tifānija izslējās taisnāk. - Un kāpēc šeit nekas nenotiek? - viņa nepacietīgi ieminējās. - Es gribu redzēt kaut ko interesantu.
- Tūlīt sāksies, - Bonds attrauca. Šajā brīdī arī ūtrupnieks skaļā balsī, lai pārkliegtu telpā valdošo murdoņu, ierunājās.
- Un tagad, lēdijas un džentlmeņi, - viņš zīmīgi teica, - mēs esam nonākuši pie ļoti svarīga jautājuma. Kurš sola simt mārciņas par augšlauku vai apakšlauku? Mēs visi zinām, ka tas nozīmē iespēju izvēlēties augšlauku, un man ir tāda nojauta, ka šovakar tā būs iecienitākā izvēle (smiekli), ņemot vērā labos laika apstākļus. Tātad - kurš sāks solīšanu ar simt mārciņām par augšlauku vai apakšlauku?
- Pateicos, ser! Un simt desmit, simt divdesmit un simt trīsdesmit. Paldies, kundze.
- Simt piecdesmit, - sacīja kāda virieša balss netālu no viņu galdiņa.
- Simt sešdesmit. - Šajā reizē runāja sieviete.
Vīrietis vienmuļā balsī atsaucās:
- Simt septiņdesmit.
- Astoņdesmit! - sacīja kāds cits.
- Divsimt mārciņas.
Kāda pieskaņa runātāja balsī lika Bondam pagriezties un uzlūkot viņu.
Tas bija liela auguma vīrs ar uzblīdušu, neveselīgi bālu seju. Mazās, aukstās un tumšās acis nekustīgi blenza uz izsoles vadītāja paaugstinājumu caur bifokālām brillēm. Šī vīra kakls bija teju vai tikpat plats kā viņa galva. Melno, sasvīdušo matu plūksnainās sprogas atgādināja aļģes. Vīrs noņēma brilles, izvilka mutautu un sāka slaucīt sviedrus, sākot no kreisā vaiga, tad, augstu izslējis elkoni, no skausta, pēc tam roka atgriezās pie sejas, noslaucīja labo vaigu un beidzot arī pilošo degunu.
- Divsimt desmit, - kāds bilda.
Lielā vīra zods noļumēja, kad viņš pavēra sakniebto muti un ar skaidri jaušamu amerikāņu akcentu sacīja:
- Divsimt divdesmit.
Kas šajā cilvēkā bija tāds, ka Bonda galvā pēkšņi ieskanējās trauksmes zvans? Viņš uzmanīgi vērās platajā sejā, gara acīm pārlūkodams smadzeņu apcirkņus, izvilkdams atvilktni pēc atvilktnes, meklējot kādu pieturas punktu. Seja? Balss? Anglijā? Amerikā?