Vints un Kids. Slepkavas no Detroitas bandas.
Bonda prātā atausa dažādas ainas, pēc šīs atskārsmes tās sāka joņot kā karuselī. Vēl gara acīm turpinādams tās skatīt, Bonds atvēra savu diplomāta portfeli un izņēma no slepenā nodalījuma klusinātāju.
Izvilcis aiz krekla aizbāzto beretu, atvilktnes dibenā sataustīja aptveri, pārbaudīja tās saturu un uzskrūvēja stobram klusinātāju, tajā pašā laikā apsvērdams tālāko rīcību un pārdomādams iespējamās darbības.
Bonds sameklēja kuģa plānu, ko bija saņēmis kopā ar biļeti. Izklājis plānu uz galda, viņš uzvilka zeķes. A 49. Tā atrodas tieši zem viņa kajītes. Vai bija kāda iespēja izšaut atslēgu un tikt klāt šiem tipiem, kamēr tie vēl nebūtu paguvuši viņu novākt? Praktiski nekādas. Durvis droši vien ir ne tikai aizslēgtas, bet ari aizbultētas. Varbūt paņemt līdzi cilvēkus no kuģa komandas - ja izdotos kādu pārliecināt, ka Tifānijai draud briesmas. Kamēr tiks atvērtas durvis un skanēs: "Atvainojiet, ser," šie zeļļi izdabūs Tifāniju pa iluminatoru, bet pēc tam nevainīgi lasīs vai spēlēs kārtis un brīnīsies: "Kāpēc tāds troksnis?"
Bonds aizbāza ieroci aiz jostas un plaši atvēra vienu no abiem iluminatoriem. Tad izspraucās tam cauri līdz pat viduklim un ar atvieglojumu atklāja, ka viņa rīcībā ir vēl vismaz colla brīvas telpas. Viņš izstiepa kaklu, vērdamies lejup, un tieši zem sevis ieraudzīja divus nespodri apgaismotus apļus. Cik tālu tie bija? Apmēram astoņas pēdas. Nakts joprojām bija mierīga. Vējš nepūta, un Bonds atradās tumšajā kuģa pusē. Jāšaubās, vai no kapteiņa tiltiņa kāds varētu viņu pamanīt. Vai kāds no abiem tās kajītes iluminatoriem būs vaļā?
Bonds ieslīdēja atpakaļ kajītē un norāva no gultas palagu. Nāksies to pārplēst uz pusēm, lai virve iznāktu pietiekami gara. Ja šis pasākums izdosies, tad varēs paņemt palagu no kajītes A 49, lai stjuarts pēc tam tiek skaidrībā, kas ar to lēcies. Ja neizdosies, tad nekam vairs nebūs nozīmes.
Bonds savija palaga strēmeles virvē. Šķita, ka tai vajadzētu izturēt. Siedams vienu virves galu pie iluminatora eņģēm, Bonds pavērās pulkstenī. Kopš brīža, kad viņš izlasīja šifrēto ziņojumu, bija aizritējušas tikai divpadsmit minūtes. Vai tas būtu pārāk ilgs laika sprīdis? Bonds sakoda zobus, izritināja virvi gar kuģa sānu un tad - ar galvu lejup - izrāpās pats.
Nedomāt. Neraudzīties lejup. Un arī augšup. Neņemt vērā mezglus. Lēnām un piesardzīgi, sprīdi pa sprīdim.
Nakts vējš maigi šūpoja viņu, ik pa brīdim viegli uzgrūzdams melnajām kniedēm kuģa korpusā, kamēr tālu lejā dobji dunēja un elsoja okeāns. Kaut kur augstāk vējš jau piktāk raustīja takelāžu, un vēl augstāk - ap abiem mastiem - lēnām dejoja zvaigznes.
Vai vējš viņu nenoraus, vai palagi izturēs? Vai neuznāks reibonis? Vai rokas izturēs auguma svaru? Tikai nedomāt par to. Neprātot par šo milzu kuģi, par badaino ūdeni lejā, par lielo dzenskrūvi, kas to vien gaida, lai sašķēlētu viņu gabalos. Labāk iztēloties sevi par puiku, kas rāpjas lejā no ābeles. Tas ir tik vienkārši un tik droši, un nokrist var vienigi dārza zālitē.
Bonds izmeta no prāta visas citas domas un pievērsa uzmanību savām rokām, kuras nācās sargāt, jo nelīdzenā krāsas kārta uz kuģa korpusa jau bija nobrāzusi ādu no pirkstu kauliņiem. Kājas šķita jūtīgas kā antenas, taustīdamās pēc iluminatora.
Tur. Labās kājas pirkstgali bija sataustījuši rāmi. Tikai mierīgi. Jābūt pacietīgam un ar pēdām jātaustās tālāk. Iluminators izrādījās vaļā, lielais misiņa aizbīdnis - atbīdīts. Pret Bonda zeķi berzējās audums, tātad bija aizvilkts aizkars. Viņš varēja doties tālāk. Jo mērķis bija pavisam tuvu.
Vēl divi roku tvērieni, un Bonda seja jau bija iluminatora līmenī, viņš varēja satvert ar roku metāla rāmi, tā pārnesot uz to daļu svara no baltās, nedrošās virves un sagādājot vienai un pēc tam ari otrai rokai ilgoto atpūtu, jo muskuļi, turot visu ķermeņa svaru, jau krakšķēja no sasprindzinājuma.
Mirkli atvilcis elpu, viņš lēnām gatavojās iespraukties pa iluminatoru, ar vienu roku taustīdamies pēc ieroča.
Lūkodams nedomāt par to, ka viņam jākarājas pie "Karalienes Elizabetes" korpusa kā mušai, Bonds vēroja līgani plīvojošo aizkaru un centās sadzirdēt, kas notiek kajītē, pūlēdamies neklausīties viļņu čaloņā, savā smagajā elpā un skaļajos sirdspukstos.
Mazajā telpā bija dzirdama apslāpēta murdoņa. Vīrieša balss pateica dažus vārdus. Tad sievietes balss iekliedzās:
-Nē!
Pēc tam mirkli valdīja klusums, tad noplīkšķēja pļauka. Tā bija tik skaļa kā pistoles šāviens, un Bonda augums rāvās uz priekšu, triekdamies cauri iluminatoram ar tādu sparu, it kā viņš būtu iešūpojies tauvā.
Lidojot cauri trīs pēdas platajam lodziņam, Bonds, ar kreiso roku aizsedzis galvu un labajā - cieši satvēris ieroci, lūkojās, kur atrodas viņa pretinieki.
Uzgrūdies ceļasomai, kas atradās zem iluminatora, viņš apmeta kūleni un ātri uzlēca kājās, pieliekdamies un nostādamies ar muguru pret iluminatoru. Viņa pirkstu kauliņi bija balti no sasprindzinājuma, ar kādu roka sažņaudza beretu, un lūpas sakniebās tievā, gaišā līnijā.
Ledus pelēkās acis samiedzis, Bonds pavērās apkārt. Viņa ieroča melnais, strupais stobrs mērķēja tieši starp abiem apstulbušajiem vīriem.
- Viss kārtībā, - Bonds noteica, izslieda- mies visā augumā.