Tas bija stāvokļa novērtējums. Jo situācijas noteicējs šajā brīdī bija Bonds, un to nepārprotami paziņoja viņa ierocis.
- Kurš jūs sauca? - resnis noprasīja. - Jums nav šeit ko darīt.
Vīra mierīgā balss apliecināja, ka viņam ir lielas pašsavaldības rezerves. Nekādu baiļu. Pat izbrina nebija.
- Vai ieradāties, lai kļūtu par ceturto šajā spēlē?
Resnis, izmeties kreklā ar garām piedurknēm, sēdēja uz krēsla, pagriezis vienu sānu pret tualetes galdiņu un viņa mazās ačeles nosvīdušajā sejā spīdēja. Tieši resnim pretī, ar muguru pret Bondu, uz zema, ar audumu apvilkta soliņa sēdēja Tifānija Keisa. Viņa bija gandrīz kaila, ģērbusies vienīgi niecīgās miesaskrāsas biksītēs. Tifānijas ceļgalus resnis bija iespiedis starp saviem stilbiem. Jaunās sievietes bālajā sejā, kura bija pavērsta pret Bondu, vīdēja sarkani plankumi. Tifānijas acis likās tik izmisīgu baiļu pilnas kā slazdā notvertam dzīvniekam, bet mute bija izbrīnā pavērusies.
Sirmais zvilnēja vienā no gultām. Tagad viņš bija paslējies uz elkoņa, bet otru roku aizbāzis aiz krekla, taustīdamies pēc ieroča pleca maksti. Viņš uzlūkoja Bondu bez jebkādas ziņkārības, tikai mute bija savilkusies neizteiksmīgā, platā smaidā. No mutes kā čūskas mēle rēgojās koka zobu bakstāmais.
Bonda ierocis tēmēja neitrālā telpā starp abiem zeļļiem.
Kad viņš ierunājās, balss skanēja klusi un saspringti.
- Tifānij, - Bonds lēni un skaidri sacīja, - nometies uz ceļiem. Virzies prom no šī cilvēka! Ar noliektu galvu. Līdz kajītes vidum.
Bonds neskatījās, kā viņa izpilda pavēles, bet turpināja uzmanīt abus gangsterus.
Tagad Tifānija vairs neatradās tur, kur viņai būtu iespējams trāpīt.
- Esmu te, Džeims. - Viņas balss cerībās un satraukumā drebēja.
- Ej uz vannasistabu! Aizbultē durvis! Iekāp vannā un apgulies tur!
Šoreiz Bonda skatiens īsu mirkli pakavējās pie Tifānijas, lai redzētu, vai viņa paklausa. Jaunā sieviete bija piecēlusies un pagriezusies pret viņu. Bonds aplūkoja sarkanos, plaukstas sitienu atstātos plankumus uz viņas sejas un baltās ķermeņa ādas. Tad viņa paklausīja, un vannasista- bas durvis noklikšķēdamas aizvērās.
Tagad Tifānija bija drošībā - vismaz no lodēm. Un viņa nebūs turpmāko norišu lieciniece.
Attālums starp abiem vīriem bija apmēram pieci jardi, un Bonds apsvēra, vai tie varētu kustēties pietiekami ātri, lai spētu tikt ar viņu galā. Ar šādiem zeļļiem bija jāuzmanās, jo pat īsajā sekundes daļā, kamēr viņš nošautu vienu, otrs pagūtu pacelt ieroci un izšaut. Kamēr viņa ierocis klusēja, tas vēl bija drauds abiem gangsteriem. Taču līdz ar pirmo izšauto lodi stāvoklis mainīsies. Tad viņu varēs apdraudēt otrs zellis.
- Četrdesmit astoņi, sešdesmit pieci, astoņdesmit seši!
Tā bija variācija no amerikāņu futbolā lietotajiem signāliem - viena no piecdesmit kombinācijām, kuras šie tipi neapšaubāmi bija praktizējuši tūkstošiem reižu. Resnis šos skaitļus kā spļautin izspļāva un tajā pašā mirklī nometās guļus uz vēdera, un ar roku sniedzās pēc šaujamā.
Vienlaikus ar viņu vīrs, kurš gulēja gultā, pārmeta kājas pār tās malu un pagriezās pret Bondu sāniski. Viņa roka ar ieroci jau iznira no azotes.
- Plaukt!
Bonda ieroča raidītais šāviens tikai klusi nobūkšķēja. Tieši zem sirmo matu cekula atvērās mazs, apaļš caurums.
- Bum! - atbildēja mirušā vāra pistole, jo viņš vēl bija pamanījies nospiest gaili, un lode ieurbās gultā turpat blakus līķim.
Resnis, kas gulēja uz grīdas, neganti iebļāvās. Viņš lūkojās augšup Bonda pistoles vienīgajā melnajā acī, kuru interesēja vienīgi vieta, kurā - no daudzajiem šī tuklā ķermeņa kvadrātcentimetriem - izurbt pirmo caurumu.
Rešņa ierocis, pacelts tikai Bonda ceļgalu augstumā, velti tēmēja tukšajā telpā starp ieplestajām kājām uz balti krāsoto metāla sienu.
- Met to projām!
Atskanēja kluss bunkšķis, kad ierocis nokrita uz paklāja.
- Celies augšā!
Resnis uzslējās stāvus, blenzdams Bondam acīs ar tādu skatienu, kā tuberkulozes slimnieks raugās uz savu mutautu, kurā pamanījis pierādījumu paša baiļpilna- jām aizdomām.
- Apsēdies!
Vai tiešām rešņa acīs pazibēja atvieglojums? Bonds saspringa gluži kā kaķis, kas uzmana medījumu.
Resnis lēnām pagriezās un pacēla rokas virs galvas, kaut gan Bonds nebija viņam licis to darīt. Gangsteris paspēra divus soļus līdz krēslam un tad atkal lēni pagriezās. it kā grasīdamies apsēsties.
Viņš stāvēja, pavērsies ar seju pret Bondu un gluži nepiespiesti ļāva rokām noslīdēt gar sāniem. Tad abas rokas, it kā atpūtušās, sāka celties atpakaļ augšā, un labā veiklāk nekā kreisā. Pēkšņi tās pirkstgalos kā balta liesma uzplaiksnīja metamais nazis.
Tajā pašā mirkli ceļu uzsāka lode, abi nāves vēstneši gaisā palidoja viens otram garām, un abi vīri reizē samiedza acis, kad tie trāpīja mērķī.
Taču resnais vīrs savējās vairs neatvēra, redzokļi nozuda aiz plakstiem, atstājot redzamus vairs tikai acu baltumus, viņš atkrita atpakaļ, tverdams pie sirds, kamēr Bonda acis bez kāda izbrīna aplūkoja tumšu traipu, kurš pletās aizvien platāks viņa krekla auduma krokās ap naža rokturi.
Tad krēsls zem resnuļa ar brīkšķi salūza un sabruka, bet ķermenis nobūkšķēdams nokrita uz grīdas.
Bonds palūkojās turp, bet pēc tam pagriezās uz atvērtā iluminatora pusi.
Kādu brīdi viņš stāvēja, pagriezis kajītei muguru un raudzījās uz aizkariem, kuri tikko jaušami šūpojās. Ievilka plaušās gaisu un ieklausījās ausij tīkamajās skaņās, ko radīja ūdens tur, ārpasaulē, kas vēl aizvien piederēja viņiem ar Tifāniju, bet diviem pārējiem vairs ne. Pavisam lēni saspringtais ķermenis un nospriegotie nervi atslāba.