Pēc brītiņa Bonds izrāva nazi no krekla krokām. Pat nepaskatījies uz to, viņš pasniedzās, atvilka aizkaru un izmeta nazi tumsā. Tad, joprojām raudzīdamies ārā, mierīgajā naktī, uzlika beretai drošinātāju un, kaut gan roka pēkšņi šķita smaga kā svins, lēnām aizbāza ieroci atpakaļ aiz bikšu jostas.
Gandrīz vai negribīgi Bonds pievērsās izdemolētajai kajītei. Viņš domīgi aplūkoja šo postu un automātiski noslaucīja rokas gar sāniem. Pēc tam piesardzīgi laipoja cauri kajītei uz vannasistabu.
- Tas esmu es, Tifānij, - Bonds ierunājās nogurušā, neizteiksmīgā balsī un atvēra durvis.
Tifānija nebija dzirdējusi viņa balsi. Jaunā sieviete gulēja tukšajā vannā ar seju lejup, aizsegusi ausis ar rokām. Arī tad, kad Bonds pa pusei bija izcēlis Tifāniju no vannas un apskāvis, viņa joprojām nespēja noticēt notikušajam, tikai piespiedās cieši klāt un lēni aptaustīja Bonda seju un plecus, lai pārliecinātos, ka tas patiešām ir viņš un neskarts.
Bonds saviebās, jo Tifānijas roka bija pieskārusies ievainotajam sānam, un viņa atrāvās nost, lai ieskatītos vīrieša sejā. Pēc tam pavērās uz saviem asiņainajiem pirkstiem un tumšsarkano kreklu.
- Ak Dievs, tu esi ievainots, - Tifānija neskanīgi sacīja un, tūlīt pat aizmirsusi pati savus šīs nakts baisos piedzīvojumus, novilka Bondam kreklu un izmazgāja brūci. Sagriezusi dvieli strēmelēs ar žileti, kas vēl nesen bija viena mirušā vīra skuvekļa sastāvdaļa, viņa pārsēja ievainojumu.
Tifānija vēl joprojām neko nejautāja. Bonds savāca uz grīdas izmētātās drēbes, iedeva tās jaunajai sievietei un pieteica nenākt ārā, kamēr viņš to pasauks, bet pa to laiku noslaucīt visus priekšmetus, kuriem gadījies pieskarties, lai nepaliktu pirkstu nospiedumi.
Tifānija stāvēja un lūkojās Bondā starojošām acīm. Bonds noskūpstīja viņu uz lūpām, taču sieviete joprojām klusēja.
Bonds iedrošinoši uzsmaidīja un, cieši aizvēris aiz sevis vannasistabas durvis, devās atpakaļ uz kajīti. Viņš ķērās pie darba apdomīgi un precīzi, ik pa brīdim apstādamies un pirms ikvienas kustības ar lietpratīgu aci novērtēdams, vai aina šķitīs pietiekami pārliecinoša detektīviem, kuri pēc piestāšanas Southemptonā uzkāps uz kuģa.
Vispirms viņš ietina savā asinīm notraipītajā kreklā smagu pelnu trauku, piegāja pie iluminatora un izmeta vīkšķi smagi viļņojošajā ūdenī. Abu nošauto vīru smokingi bija pakārti aizdurvē. Bonds izvilka no to krūšu kabatām mutautus, aptina tos ap rokām un pārmeklēja skapju plauktus un atvilktnes, lidz beidzot atrada sirmā vira izejamos kreklus. Uzvilcis vienu no tiem, Bonds kādu laiku stāvēja kajītes vidū un domāja. Tad, zobus sakodis, uzslēja resnuli sēdus, novilka tam kreklu, piegāja pie iluminatora, paņēma beretu un, piespiedis stobru pie auduma, vēlreiz izšāva caur mazo caurumiņu krekla krūtežā, tieši tajā vietā, kur jāatrodas krekla īpašnieka sirdij. Tagad uz auduma ap caurumu bija pulvera pēdas - notikušais izskatīsies pēc pašnāvības. Bonds atkal apģērba līķi, rūpīgi noslaucīja beretu un pēc tam piespieda mirušā labās rokas pirkstus spalam, atstādams ieroci šajā rokā, ar rādītājpirkstu uz gaiļa.
Vēl kādu brīdi pastāvējis kajītes vidū, Bonds nocēla Kida smokingu no pakaramā un ietērpa tajā sirmā vīra līķi. Tad aizvilka mironi pie iluminatora un, piepūlē svīzdams, izgrūda pa to.
Noslaucījis iluminatoru, lai uz tā nepaliktu pirkstu nospiedumi, atvilka elpu un vēlreiz aplūkoja nelielo telpu, tad piegāja pie galda, uz kura bija pamestas nepabeigtās partijas kārtis. Bonds apgāza galdu, izkaisot kārtis uz paklāja. Tad, kaut ko atcerējies, viņš atgriezās pie rešņa līķa, izvilka no tā bikšu sānkabatas naudas kušķi un izkaisīja starp kārtīm.
Protams, ka aina būs skaidra. Policisti brīnīsies, kāpēc mirstošais Kids šāvis uz gultu, taču tā varēja būt gadījies cīniņa laikā. No beretas bija izdarīti trīs šāvieni, uz grīdas mētājās trīs čaulītes. Divas lodes varētu būt Kida ķermenī, kurš tagad peldēja Atlantijas okeānā. Vēl vajadzēja paņemt palagu no otras gultas. Tā pazušana paliks neizskaidrota. Varbūt Vints ietinis tajā Kida līķi kā līķautā - pirms tam, kad izgrūda to pa iluminatoru. Tāda rīcība gluži labi iekļautos šajā ainā ar Vinta sirdsapziņas pārmetumiem un pašnāvību pēc strīda un slepkavības kāršu spēles dēļ.
"Skaidrs kā diena," Bonds domāja, "ka tas derēs līdz brīdim, kad dokos ieradīsies policija, bet tajā laikā mēs ar Tifāniju jau būsim pametuši kuģi, vienīgais pieturas punkts kajītē, kas norādītu uz mums, ir bereta, bet tai - tāpat kā citiem slepenā dienesta ieročiem - nav numura."
Viņš nopūtās un paraustīja plecus, pēc tam, paņēmis palagu un pasaucis Tifāniju, aizveda meiteni uz savu kajīti. Viņus neviens neredzēja. Bonds nogrieza virvi, kas karājās ārā pa iluminatoru, un iesvieda to okeānā kopā ar beretas rezerves aptverēm un tukšo maksti. Beidzot viņš varēja doties gulēt, apskaut Tifānijas mīļo augumu un cieši piekļaut sev, sargājoši aijājot rokās šonakt un vienmēr.
Vienmēr?
Lēnām ejot cauri kajītei uz vannasista- bu, Bonds bija uzlūkojis uz grīdas gulošo mirušo vīru, kura acis jau likās stiklainas.
Un šīs acis, kas piederēja cilvēkam, kuram reiz bija B asinsgrupa, it kā teica Bondam: "Mister! Nekas nav mūžīgs. Tikai nāve būs vienmēr. Nekas nav neizbēgams, vienīgi tas, ko jūs esat nodarījis man."
25. nodala
SLEPENĀ KANĀLA GALS
Alā zem lielā dzeloņkrūma saknēm netālu no triju Āfrikas valstu robežu krustpunkta vairs nemita neviens skorpions. Kontrabandistam no raktuvēm vairs nebija nekā cita, ar ko nodarbināt prātu, kā vienīgi nebeidzamā skudru karavāna, kas plūda starp diviem zemiem vaļņiem, ko abās tris- collīgā lielceļa pusēs bija izveidojuši skudru karotāji.