Vispār lodes viņam nenozīmē neko, viņš ir gatavs iet uzbrukumā un uzvarēt jebko. Divreiz viņš man ir izglābis dzīvību.
— Ņemiet taču savu izcilo zaķapastalu līdzi, Gabriel. Rīt no rīta esiet gatavs ceļam.
Agri no rīta Gabriels jau bija augšā. Visu nakti viņš bija nosapņojis vaļējām acīm. Tad viņš iegāja pie hercoga de Gīza pēc pēdējiem norādījumiem un 26. aprīlī sešos no rīta devās uz Romu, bet no turienes uz Parīzi Martēna un divu kalpu pavadībā.
IV
Karaļa favorīte »
20. maijs. Parīze. Luvra. Viņas gaišības senešala* de Brezē atraitnes, hercogienes Valantinuā, parasti sauktas par Diānu de Puatjē, istaba.
Pils tornī pulkstenis nosita deviņus. Diānas kundze, tērpta baltās drānās, bija koķeti atlaidusies uz melna samta dīvāna. Viņai līdzās uz krēsla sēdēja karalis Indriķis II.
Diānas de Puatjē istaba žilbināja neredzētā greznībā. Primatičo** gleznas attēloja medību ainas, kuru galvenā varone, protams, bija Diāna, medību un mežu dieviete. Uz apzeltītajiem, izrakstītajiem medaljoniem un panno visur bija redzami Fransuā un Indriķa II savienoti ģerboņi. Bezgalīgas visdažādākās Diānas emblēmas, daudzas devīzes, vairumā gadījumu rakstītas latīņu valodā, darīja godu dekoratoru fantāzijai.
Un kur tad vēl brīnišķīgās arabeskas, kas ieskāva emblēmas un devīzes, un graciozās mēbeles!
Diāna bija ģērbusies baltā peņuārā no neaptverami plāna un caurspīdīga auduma. Attēlot viņas brīnumaino skaistumu un auguma lieliskumu nespētu pats Žans Gužons***.
Kas attiecas uz vecumu, viņai tā vienkārši nebija. Šajā ziņā, tāpat kā daudzās citās, viņa bija līdzīga nemirstīgajām dievietēm. Viņai blakus grumbainas un savītušas izskatījās vismaigākās skaistules.
Viņa bija abu karaļu cienīga, kurus apbūra vienu pēc otra. «Sievietes griba — Dieva griba" — vēsta franču sakāmvārds. Divdesmit divus gadus Diāna bija Indriķa II vienīgā mīļākā.
Senešals — tiesas ierēdnis Francijā.
Primatičo (1504-1570) — itāļu gleznotājs, strādājis Francijas karaļu galmā.
Žans Gužons — ievērojamas franču tēlnieks un arhitekts.
Indriķis bija tumšs, ar melniem matiem, melnu bārdu, pēc laikabiedru izteikumiem, viņš bija ļoti pievilcīgs.
Viņš bija ļoti grezni ģērbies — zaļi atlasa svārki ar baltiem šķēlumiem un zeltītiem izšuvumiem, berete ar baltu spalvu, mirdzot pērlēm un dimantiem, dubulta zelta ķēde ar tai piekārtu svētā Miķeļa medaljonu, Benvenuto[1] darināts zobens, balta Venēcijas mežģīņu apkakle un, visbeidzot, samta mētelis ar izšūtām zelta lilijām, kas cēli bija uzmests tam plecos.
Bet aplūkojot karali un viņa favorīti, vai mums nebūtu laiks viņos paklausīties?
Indriķis, turot rokā pergamentu, skaļi lasīja mīlas dzeju, lasījumu pārtraucot ar izteiksmīgām pauzēm:
Mīļās lūpas, mazās lūpas, Mežorozīšu sārtumā, Uzplaukušas rītausmā Ir tās.
Smaržīga un ziedoša, Esi tu tik burvīga. Simtreiz maigāka par tām Rasas lāsēm mirdzošām, Kas uz rožu ziedu zara Valgmi sniedz…
— Kā tad sauc jauno dzejnieku? — Indriķis vaicāja beidzis lasīt.
— Viņa vārds ir Remī Belo**, un, ja nemaldos, viņš solās kļūt par Ronsāra[2] sāncensi. Kā bija, vai jūs novērtējat šo mīlas sonetu par piecsimt ekijiem, tāpat kā es?
— Tavs aizbilstamais dabūs to, mana brīnišķīgā Diāna.
— Bet nedrīkst aizmirst arī vecos dziesminiekus. Es solīju, valdniek, jūsu vārdā Ronsāram pensiju, viņš taču ir dzejnieku karalis. Vai jūs pavēli esat parakstījis? Nu, protams. Tādā gadījumā man jums ir vēl tikai viens lūgums. Atdodiet vakanto abata vietu savam bibliotekāram, Melē- nam de Senželē*, mūsu franču Ovīdijam.
— Ovīdijs dabūs abata vietu, mans apburošais mecenāt.
— Cik jūs, valdniek, esat laimīgs, ka varat pēc saviem ieskatiem dalīt ieņemamos amatus. Ja man kaut uz stundu būtu dota jūsu vara!
— Vai tad tā nav tavās rokās vienmēr, tu, nepateicīgā?
— Ak tā, valdniek? Jūs teicāt, ka jūsu vara ir manā rīcībā? Nekār- din iet mani, valdniek. Es jūs brīdinu, es to izmantotu tam, lai nomaksātu lielu parādu Filibēram Delormam. Viņš saka, ka mana pils Anē ir pabeigta. Tas būs lieliskākais jūsu valdīšanas laika piemineklis, mans karali!
— Neko darīt, Diāna, ņem savam Filibēram Delormam to naudu, kas tiks saņemta par Pikardijas gubernatora amatu.
— Šķiet, tas amats maksā divsimt tūkstošus livru? Ak, tad es vēl varēšu nopirkt pērļu kaklarotu, ko man piedāvāja. Man to ļoti gribētos aplikt šodien jūsu mīļotā dēla Fransuā kāzās. Simt tūkstoši Filibēram, simt tūkstoši par kaklarotu — Pikardijas gubernators pagalam!
— Jo sevišķi tāpēc, ka tu tieši divreiz esi pārsniegusi tā cenu!
— Kā! Amats maksā tikai simt tūkstošus livru? Nu, ko, nav daudz ko domāt, no kaklarotas es atsakos.
— Diezgan, — karalis iesmējās, — mums vēl kaut kur ir trīs vai četras brīvas koncesijas, ar kurām varēs apmaksāt to kaklarotu, Diāna.
— Valdniek, nav dāsnāka karaļa par jums un nav cilvēka, ko es mīlētu vairāk nekā jūs!
— Jā? Tu patiešām mīli mani ne mazāk kā es tevi, Diāna?
— Jūs šaubāties?
— Šaubos tāpēc, ka dievinu tevi! Cik tu esi lieliska, Diāna! Cik ļoti es tevi mīlu! Stundām… nē, gadiem es varētu jūsmot par tevi, aizmirsdams Franciju, aizmirsdams visu pasaulē.
— Pat aizmirstot to, ka laulājas monsenjors troņmantnieks? — Diāna smiedamās jautāja. — Bet, starp citu, viņš laulājas šodien, pēc divām stundām. Tūlīt būs desmit.