— Es tāpat domāju, — Gabriels piekrita. — Spēcīga kompānija.
— Ja mēs vēl pieskaitām Landriju, Obrio, Šenelu, Kotamīnu un Bālu — mūsu veterānus, jūsu gaišību par komandieri un vēl četrus vai piecus cilvēkus no jūsu paziņu loka — mums būs tāda vienība, ka ar to varēs palepoties ne tikai draugu, bet, sevišķi, ienaidnieku priekšā.
— Pareizi, — Gabriels teica. — Tagad sāc rūpēties par vienības ekipējumu. Mani dienas darbi vēl nav galā.
— Kur jūs šovakar iesiet? — Martēns vaicāja.
— Uz Luvru, pie hercoga de Giza. Viņš mani gaidīs astoņos, — Gabriels sacīja un cēlās no krēsla. — Tu pat nezini, kā man šī uzvara ir vajadzīga! Un es to izcīnīšu!
Iedams pie durvīm, viņš pats sev sacīja:
„Jā, es tevi izglābšu, tēvs! Es tevi izglābšu, Diāna!"
XII
Neapķērīgais sūtnis
Tagad domās pārcelsimies sešdesmit ljē prom no Parīzes un būsim Kalē 1557. gada novembra beigās.
Nebija pagājušas ne divdesmit piecas dienas kopš vikonta d'Eksmesa aizbraukšanas, kad viņa sūtnis parādījās pie angļu cietokšņa vārtiem. Viņš pieprasīja, lai viņu ved pie gubernatora, lorda Ventvorsa; viņš gribēja atdot izpirkumu par bijušo gūstekni. Viņš bija neveikls un ļoti neaptēsts — lai kā tam skaidroja ceļu, viņš divdesmit reizes pagāja īstajiem vārtiem garām un savas muļķības dēļ atdūrās pret visām aizmaskētajām durvīm. Tā bija tīrā sodība, nabags bija apskrējis vai visus ārējos nocietinājumus pie cietokšņa galvenās ieejas.
Beigu beigās viņš tomēr atrada īsto ceļu. Tajos tālajos laikos vārdiem „Es nesu gubernatoram desmit tūkstošus ekiju" bija maģisks spēks. Viņu pieklājības pēc pārmeklēja, pieteica lordam Ventvorsam, un, lūk, tik ievērojamas summas īpašnieks jau bija bez grūtībām iekļuvis Kalē.
Gabriela sūtnis vēl ilgi klīda pa Kalē pilsētu, pirms atrada gubernatora pili. Iztērējis stundu ceļam, kur nebija ko iet vairāk par desmit minūtēm, viņš iegāja pilī un tūlīt tika pieņemts.
Tajā dienā Ventvorsu bija pārņēmusi dziļa melanholija. Kad sūtnis ziņoja par savas ierašanās mērķi un uzreiz uzlika uz galda zelta maisu, anglis vaicāja:
— Vai vikonts d'Eksmess man neko nelika pateikt?
Pjērs (tāds bija viņa vārds) paskatījās uz lordu ar muļķīgā izbrīnā ieplestām acīm, kas nedarīja godu viņa iedzimtajai apķērībai.
— Kungs, man nebija cita uzdevuma, tikai atdot jums naudu. Saimnieks man vairs neko neteica, es pat nesaprotu…
— Nu, labi, labi! — lords Ventvorss viņu pārtrauca. — Vikonts d'Eksmess kļuvis prātīgāks, par to es viņu varu apsveikt. Franču galma atmosfēra tam laupījusi atmiņu.
Un viņš klusi piebilda:
— Aizmiršanās — tā ir puse no laimes!
— Bet jūs, milord, no savas puses man neko neliksiet pateikt manam saimniekam? — sūtnis vienaldzīgi vēroja angļa melanholiskās nopūtas.
— Ja jau viņš neko neteica, arī man tam nav ko teikt, — lords Ventvorss vēsi sacīja. — Tomēr pasakiet, ka līdz pirmajam janvārim esmu viņa rīcībā kā muižnieks un kā Kalē gubernators. Viņš sapratīs.
— Līdz pirmajam janvārim? — Pjērs pārjautāja. — Tā arī teikt?
— Jā, tieši tā. Lūk, jums paraksts par naudas saņemšanu, kā arī atalgojums par tālā ceļa veikšanu. Ņemiet, ņemiet!
Pjērs vilcinājās, taču tomēr paņēma naudas maku, ko tam sniedza lords Ventvorss.
— Pateicos, milord, — viņš sacīja. — Bet vai es drīkstu jums kaut ko lūgt?
— Ko tieši?
— Vikonts d'Eksmess vēl ir parādā vienam pilsētas iedzīvotājam… Kā tad viņu sauca? Ak jā, Pjērs Pekuā, pie kura viņš esot dzīvojis.
— Nu un?
— Man ir jāiet pie šī Pjēra Pekuā un jāatdod viņam tik, cik tam pienākas.
— Man nav iebildumu, — gubernators sacīja. — Jums parādīs, kur viņš dzīvo. Jūs no ceļa droši vien esat noguris, taču es, diemžēl, nevaru jums Jaut šeit palikt vairākas dienas, jo pēc mūsu noteikumiem pilsētā ir aizliegta ārzemnieku uzturēšanās, jo īpaši franču. Veiksmīgu ceļu!
— Palieciet sveiks, milord, pateicos jums.
Atstājis gubernatora pili, sūtnis atkal sāka maldīties pa pilsētu, meklējot Martruā ielu, kur, ja lasītājs atceras, dzīvoja Pjērs Pekuā, ieroču meistars.
Beidzot atradis vajadzīgo namu, sūtnis iegāja un ieraudzīja pašu saimnieku. Ieroču meistars, drūms kā lietusmākonis, noturēja viņu par pasūtītāju un izturējās pret to pilnīgi vienaldzīgi. Taču tad, kad svešinieks pateica, ka to ir sūtījis vikonts d'Eksmess, Pekuā kunga vaigs tūdaļ noskaidrojās.
— No vikonta d'Eksmesa! — tas iesaucās.
Pagriezies pret mācekli, kurš jau bija saspicējis ausis, Pjērs Pekuā sacīja:
— Kantēn, skrien pēc Žana un saki, ka ir atbraucis cilvēks no vikonta d'Eksmesa.
Neapmierinātais māceklis steidzās izpildīt norādījumu.
— Runājiet, draudziņ! — Pjērs Pekuā mudināja. — Ak, mēs zinājām, ka vikonta kungs mūs neaizmirsīs! Sakiet ātrāk! Ko viņš jums lika pateikt?
— Sirsnīgus sveicienus un lielu pateicību, lika nodot šo maku un pasacīt vārdus: „Atcerieties piekto datumu."
— Un tas ir viss? — Pjērs Pekuā neuzticīgi vaicāja.
— Viss, saimniek.
— Mēs dzīvojam trijatā — es, mans radinieks Zans un mana māsa Babete, — ieroču meistars nelikās mierā. — Jums bija uzdevums atrast mani. Labi. Bet vai tad jums pilnīgi nekas nav sakāms ne Babetei, ne Zanam?
Šajā brīdī ienāca Zans Pekuā.
— Man bija jāsatiek tikai jūs, Pekuā kungs. Vairāk man nekā nav ko teikt.
— Ak tā? Redzi, brāl, — Pjērs teica, vēršoties pie Žana, — redzi, vikonts d'Eksmess mums pateicas, sūta mums naudu un liek mums pateikt „Atcerieties!" Un vairāk nekā…
— Pagaidi, Pjēr! — Zans Pekuā viņu pārtrauca, it kā kaut ko sapratis. — Sakiet, draudziņ, ja jūs patiešām kalpojat vikontam d'Eksmesam, jums jāpazīst tāds Martēns no viņa ļaudīm.