— Martēns? Nu jā, protams. Martēns… tas taču ir viņa ieročnesējs.
— Vai viņš visu laiku ir kopā ar vikontu?
— Visu laiku gan.
— Vai viņš zināja, ka jūs dodaties uz Kalē?
— Protams, ka zināja… Kad es braucu projām, viņš mani pat pavadīja…
— Viņš nevienam neko nelika pasacīt?
— Nē taču, es jau jums teiktu.
— Bet varbūt Martēns lika kaut ko pateikt slepeni? Ja tas tā ir, tad tagad vairs nav ko slēpties. Mēs jau visu zinām… Jūs droši varat runāt mūsu klātbūtnē. Vēl vairāk, mēs esam gatavi iet projām, bet persona, kuru Martēns bija neapšaubāmi domājis, paliks un pati ar jums parunās.
— Zvēru, man nav ne jausmas, uz kuru pusi jūs velkat.
— Diezgan, Zan! — Pjērs Pekuā sašutumā iesaucās. — Es nesaprotu, Zan, kas tev par prieku aiztikt brūci, kas nemaz vēl nav ap- dzijusi…
Zans klusēdams nolieca galvu.
— Vai jūs pārskaitīsiet naudu? — sūtnis vaicāja.
— Nē, — Zans atteica. — Paņem sev šo, draudziņ, es iešu izrīkošu, lai tevi pabaro.
— Paldies par naudu, — sūtnis nosarka. — Bet ēst man nemaz negribas, es jau esmu uzkodis. Man nekavējoties ir jādodas prom, jo jūsu gubernators man aizliedza uzkavēties pilsētā.
— Mēs tevi, draudziņ, neturam, — Zans Pekuā sacīja. — Pasaki Martēnam… Vai labāk nesaki neko. Pasaki tikai vikonta kungam, ka mēs viņam pateicamies un atceramies visu, kas attiecas uz piekto datumu.
— Paklausies, saki savam kungam, — Pjērs Pekuā panāca uz priekšu, — ka mēs esam gatavi pacietīgi gaidīt veselu mēnesi. Taču, ja šis gads beigsies, bet mēs no viņa nebūsim saņēmuši nekādas ziņas, tas nozīmēs, ka viņa sirds neko neatceras… Jo īstam muižniekam jāatceras ne tikai aizlienēta nauda, bet arī uzticēti noslēpumi. Tas ir viss, draudziņ.
— Lai Dievs jūs sargā, — sacīja vikonta d'Eksmesa sūtnis. — Visus jūsu jautājumus un novēlējumus es vārds vārdā pateikšu savam kungam.
Zans Pekuā pavadīja sūtni līdz vārtiem, Pjērs palika mājās.
Neapķērīgais sūtnis atkal maldījās pa Kalē pilsētas ielu labirintu, kamēr nonāca pie galvenajiem vārtiem un uzrādīja caurlaidi. Viņu atkal pārmeklēja un tikai tad izlaida klajā laukā.
Viņš nekavējoties devās cejā un apstājās tikai nogājis veselu ljē.
Nu varēja arī atpūsties. Viņš apsēdās ceļa malā un sāka prātot. Apmierināts smaids rotājās tam sejā.
„Es nezinu, ar ko tas ir izskaidrojams, — viņš domāja, — ka šajā pilsētā visi ir tik drūmi un bēdīgi. Ventvorss kaut ko nav varējis sadalīt ar d'Eksmesu, bet brāļiem Pekuā ir nenokārtoti rēķini ar Martēnu. Bet kas man par daļu? Personīgi es esmu dabūjis visu, ko gribēju. Tiesa, man nav ne papīra gabaliņa, taču es līdz sīkumam atceros pilsētas plānojumu."
Viņa acu priekšā nostājās cits pēc cita visi vaļņi, sargposteņi un ielas, ko viņš it kā nejauši bija redzējis.
„Ļoti labi! Viss ir skaidrs, hercogs de Gīzs būs apmierināts. Bet pēc sešām nedēļām, ja Dievs un apstākļi būs žēlīgi, mēs būsim Kalē saimnieki."
Lai mūsu lasītāji nemocītos minējumos, viņiem* mēs pateiksim, ka šis vīrs bija Pjetro Strocijs — viens no sava laika slavenākajiem un talantīgākajiem kara inženieriem.
Mazliet atpūties, Pjetro Strocijs atkal sāka soļot pa ceļu, lai ātrāk nokļūtu Parīzē. Visas viņa domas bija pie Kalē pilsētas un tikai nedaudz skāra tos, kas tajā dzīvoja.
XIII
1557. gada 31. decembris
Nav grūti iedomāties, kāpēc Pjetro Strocijs atrada lordu Ventvorsu tik bēdīgu un nomāktu. Nav grūti arī saprast, kāpēc Kalē gubernators par vikontu d'Eksmesu izteicās tik nicinoši un augstprātīgi.
Hercogienes de Kastro naids pret savu cietumsargu pieauga ar katru dienu, tas bija visa izskaidrojums.
Kad viņš izteica vēlēšanos apmeklēt viņu, viņai atradās visdažādākie iemesli, lai izvairītos ar viņu satikties. Bet ja tomēr pa laikam nācās paciest viņa klātbūtni, no viņas vēsās un pārlieku pieklājīgās izturēšanās uzreiz bija nomanāms, cik apgrūtinoša viņai ir šī sastapšanās.
Kas attiecas uz pašu gubernatoru, arī viņu šīs vizītes pie de Kastro kundzes nomāca arvien vairāk. Tomēr viņš nespēja atteikties no savas kaislības. Ne uz ko necerot, viņš tomēr nekrita izmisumā. Viņš Diānas acīs vēlējās paturēt spoža džentlmeņa reputāciju. Viņš lenca to ar nemitīgiem uzmanības pierādījumiem, atveda tai franču pāžu un pat uzaicināja itāļu muzikantu, pēc kuriem Renesanses laikā bija liels pieprasījums.
Reiz viņš tai par godu sarīkoja balli. Uzaicinātie bija visi Kalē ievērojamākie angļi. Ielūgumi tika pat sūtīti uz jūras šauruma otru krastu. Taču de Kastro kundze atteicās šajā ballē piedalīties.
Lords Ventvorss, redzēdams tādu vienaldzību, pats sev ne reiz vien bija sacījis, ka sava paša dvēseles miera dēļ labāk būtu bijis pieņemt karaļa izpirkšanas maksu un atlaist Diānu brīvībā. Bet tas nozīmētu atdot viņu mīļotā Gabriela d'Eksmesa rokās, taču tik smagam upurim anglim trūka gan vīrišķības, gan augstsirdības.
Šādā neizlēmībā viņš vadīja dienas, nedēļas un mēnešus.
1557. gada 31. decembrī lords Ventvorss lika sevi pieteikt hercogienei de Kastro. Viņa pieņēma to, sēdēdama pie augsta kamīna…
Atkal sākās viņai tik apnicīgā saruna par to, kas viņus abus vienoja un par to, kas viņus šķīra.
— Nē, kundze, jūsu spītībā ir kaut kas nedabisks, — lords Ventvorss sacīja, nogrozīdams galvu. — Jūs nevarētu mani tā atgrūst, ja nelolotu kādu neprātīgu cerību. Vai tiešām jūs cerat uz to, kas nav iespējams? Padomājiet pati — no kurienes jums var rasties palīgi?
— No Dieva, no karaļa… — Diāna atbildēja. Viņa aprāvās pusvārdā, taču lords tūdaļ saprata, ko viņa nepateica.