Выбрать главу

„Bet visvairāk no vikonta d'Eksmesa!" — viņš nodomāja, taču,negri­bēdams viņu pieminēt, aprobežojās ar piezīmi:

—    Protams, ceriet uz karali, ceriet uz Dievu! Ja Dievs tik tiešām būtu nolēmis jums palīdzēt, viņš to būtu izdarījis jau jūsu atbraukšanas dienā, bet, starp citu, gads jau beidzas — un nekādas žēlastības no viņa puses.

—   Es ceru uz gadu, kas sāksies rīt.

—   Kas attiecas uz Francijas karali — jūsu tēvu, — lords Ventvorss turpināja, — viņam, paldies Dievam, pašam savu rūpju ir diezgan. Jo viņa meitas bēdas ir sīkums salīdzinājumā ar visas Francijas rūpēm.

—   Tikai jūs tā varat teikt! — Diāna sacīja.

—   Lords Ventvorss nekad nemelo, kundze. Vai jūs zināt, kādā stā­voklī pašlaik ir jūsu karaliskais tētiņš?

—   Ko es šajā alā varu zināt? — Diāna iesaucās, nespēdama noslēpt savu satraukumu.

—    Tad esiet tik laipna un pavaicājiet to man, — lords Ventvorss nopriecājās, ka ir spējis piesaistīt de Kastro kundzes uzmanību. — Tātad, lai jūs zinātu — hercoga de Gīza atgriešanās Parīzē nekādā mērā nav uzlabojusi Francijas stāvokli. Tika sapulcinātas vairākas vienības, atjaunoti daži cietokšņi — un viss!

Pašlaik franči vilcinās, nezinādami ko iesākt. Vai mesties uz Luksem- burgUļVai doties uz Pikardiju, nav saprotams. Varbūt viņi gribēs atgūt Senkantēnu vai Gamē?..

—    Bet varbūt Kalē? — Diāna viņu pārtrauca un uzmeta skatienu gubernatoram, lai redzētu, kādu iespaidu uz viņu atstās nevilšus izmests vārds.

Taču lords Ventvorss,ne vaibstu nepakustinājis, atbildēja ar brīniš­ķīgāko smaidu uz lūpām:

—   Ak, kundze, atļaujiet man jūsu jautājumu atstāt bez atbildes. Tas,, kam ir kaut mazākais priekšstats par kara lietām, ne uz mirkli nespētu pieļaut tik nejēdzīgu domu, ka hercogs de Gīzs, pieredzējis karavadonis, pieņems tik muļķīgu lēmumu. Jo ar to pašu viņš sevi padarītu par ap­smieklu visai Eiropai…

Šajā mirklī aiz durvīm bija dzirdams troksnis un istabā strauji ienāca strēlnieks.

Lords Ventvorss pielēca kājās un naidīgi paskatījās uz viņu:

—   Kas noticis? Kas uzdrošinās mani traucēt?

—    Piedodiet, milord, bet es nāku no lorda Derbija! — strēlnieks ziņoja. — Lords Derbijs man pavēlēja nekavējoties jums paziņot, ka va­kar desmit verstu attālumā no Kalē tikusi atklāta divu tūkstošu vīru liela franču strēlnieku vienība.

—   Ak! — Diāna iesaucās, neslēpjot prieku.

Taču lords Ventvorss bezkaislīgi sacīja strēlniekam:

—    Jūs uzskatāt, ka tas ir pietiekams pamats, lai tik nekaunīgi ie­lauztos pie manis?

—   Piedodiet, milord, taču lords Derbijs…

—    Lords Derbijs ir tuvredzīgs, — gubernators viņu pārtrauca. — Viņš var kurmja rakumus noturēt par kalniem. Tā tu viņam pasaki manā vārdā.

—   Klausos, milord, — strēlnieks sacīja, — bet lords Derbijs bija pa­redzējis uz nakti dubultot sargu skaitu…

—    Lai paliek kā bija! Un lai es nevienu vairs neredzētu, kas man piesienas ar savu muļķīgo paniku!

Strēlnieks paklanījās un izgāja.

—    Nu jūs redzat, milord, — Diāna de Kastro nosmīnēja, — jūsu tuvākajam palīgam manas nereālās priekšnojautas šķiet reālas briesmas.

—    Jums, kundze, nāksies vilties savās cerībās, loti smagi vilties, — tik par neiedragātā pārliecībā kā iepriekš sacīja lords Ventvorss. — Es jums varu īsumā paskaidrot šīs viltus trauksmes iemeslus, kurai nezin kāpēc pakļāvies lords Derbijs.

—   Paskaidrojiet! — Diāna piekrita.

—    Kundze, tas nozīmē vienu no diviem — vai nu de Gīza kungs, kuru es pazīstu kā prātīgu karavadoni, grib apgādāt Buloņu ar papildus ieročiem un pārtiku, un tāpēc sūta uz turieni karaspēka vienības, par kurām mums tika ziņots, vai arī gājiens uz Kalē ir viltus manevrs, lai novirzītu uzmanību no Senkantēnas, bet pēc tam strauji pagrieztos un ieņemtu to.

—   Bet kas jums to teica, ka viņi grib uzbrukt Senkantēnai nevis Ka­lē? — Diāna turējās pie savām domām.

Par laimi, viņai bija darīšana ar cieši pārliecinātu pretinieku, kura raksturā pašcieņa bija savienota ar nacionālo lepnumu.

—    Man jau bija tas gods jums paskaidrot, kundze, — lords Vent­vorss sacīja, — ka Kalē ir tāda pilsēta, ko vienā rāvienā ieņemt nav iespējams. Lai pienāktu pie pilsētas cieši klāt, pirms tam ir jāieņem Svē­tās Agates forts, tad Njelas forts. Pavisam būs nepieciešamas piecpadsmit veiksmīgu kauju dienas visos punktos. Bet pa šīm divām nedēļām Anglija paspēs piecpadsmit reizes sniegt nepieciešamo palīdzību tik vērtīgam at­balsta punktam, kāds ir Kalē! Ieņemt Kalē! Ha-ha-ha! Es nespēju par to nopietni domāt.

Aizskartā de Kastro kundze skumji atteica:

—    Manas bēdas ir jūsu prieks. Kā jūs varat gribēt, lai mēs viens otru saprotam?

—   Ak, kundze! — Ventvorss saprata, ka ir aizgājis par tālu. — Es tikai gribēju izkliedēt jūsu ilūzijas. Es jums gribēju pierādīt, ka šis pār­drošās idejas realizēšanai būtu vajadzīga visa Francijas karaļa galma pie­dalīšanās, ja tas būtu tik pat neprātīgas ieceres apsēsts.

—   Var taču būt varonīgs neprāts, — Diāna lepni atteica, — es pa­zīstu tādus neprāšus, kas spējīgi uz vispārdrošākajiem varoņdarbiem sla­vas vai pienākuma dēļ.

—   Kurš, piemēram? Varbūt vikonts d'Eksmess? — lords Ventvorss iesaucās, nespēdams savaldīt greizsirdības uzliesmojumu.

—   Kas jums ir nosaucis šo vārdu? — pārsteigtā Diāna vaicāja.

—  Atzīstieties, kundze, šis vārds ir jums padomā kopš mūsu sarunas sākuma, un ka bez Dieva un jūsu tēva jūs domās pieminējāt vēl savu trešo glābēju!

—   Vai man būs jums jāatskaitās arī par domām?

—   Nevajag… es tāpat visu zinu. Es zinu pat to, ko jūs nezināt un varu jums paziņot… ka vikonts d'Eksmess bija saņemts gūstā Senkantēnā tajā pašā laikā kad jūs un tāpat kā jūs atvests šurp, uz Kalē.

—   Uz Kalē? — Diāna iesaucās.

—   Bet viņa šeit vairs nav, cienītā! Ja tas būtu citādi, es jums to nesacītu. Ir jau divi mēneši, kopš vikonts d'Eksmess ir brīvībā!