— Un e:> nezināju, ka tepat blakus man ir draugs!
— Jā, nezinājāt, taču viņš gan zināja! Vēl vairāk, uzzinājis to, viņš man draudēja ne tikai ar izsaukšanu uz divkauju, bet arī paziņoja man savu lēmumu — ieņemt Kalē!
— Tagad es tam ticu vēl vairāk nekā iepriekš! — Diāna iesaucās.
— Pārāk neceriet uz to. Es atgādinu jums, ka kopš brīža, kad viņš tik draudīgi atvadījās no manis, pagājuši jau divi mēneši. Šajā laikā es par viņu esmu saņēmis šādas tādas ziņas. Piemēram, novembra beigās viņš ar apskaužamu precizitāti man atsūtīja savu izpirkšanas summu, taču par savu lielīgo solījumu — ne vārda.
— Pacietieties, milord, — Diāna piebilda. — Viņš pratīs samaksāt visus savus parādus!
— Šaubos, kundze, jo termiņš ir pagājis.
— Ko jūs ar to gribat teikt?
— Es vikontam ar viņa sūtņa starpniecību paziņoju, ka gaidīšu viņa solījumu izpildi līdz 1558. gada 1. janvārm. Bet šodien ir jau 31. decembris…
— Kas par to? — Diāna viņu pārtrauca. — Viņa rīcībā vēl ir veselas divpadsmit stundas!..
— Pilnīgi pareizi, — lords Ventvorss pamāja ar galvu. Taču ja līdz rītdienai viņš nebūs par sevi devis nekādu ziņu…
Savu sakāmo viņš nepaguva pabeigt. Apmulsis un pārbijies telpā ieskrēja lords Derbijs.
— Milord, — viņš sauca jau no sliekšņa, — milord, ko es jums teicu! Tie ir franči. Viņi nāk uz Kalē!
— Diezgan! — lords Ventvorss viņu apturēja. — Diezgan! Tas nav iespējams! Kur jūs to ķērāt? Atkal baumas un fantastiski murgi?!
— Diemžēl, tā ir visīstākā patiesība!
— Klusāk, Derbij, runājiet klusāk, — gubernators sacīja, pieiedams tuvu klāt savam leitnantam. — Saņemiet sevi rokās! Ko jūs saucat par „tīrāko patiesību"?
Sapratis, ka priekšnieks dāmas klātbūtnē negrib izskatīties mazdūšīgs, lords Derbijs pazemināja balsi:
— Franči pēkšņi uzbruka Svētās Agates fortam. Tur nekas nebija sagatavots aizsardzībai… Es baidos, vai tie jau nav Kalē tuvumā!
— Tomēr viņiem vēl ir daudz šķēršļu! — lords Ventvorss asi iebilda.
— Protams, — lords Derbijs atbildēja, — taču no turienes ved taisnākais ceļš uz Njelas tiltu, bet no Njelas tilta līdz pilsētai ir tikai divas verstis!
— Vai papildspēkus aizsūtījāt? *
— Jā, milord — bez jūsu pavēles un pat par spīti jūsu pavēlei, par ko ļoti atvainojos.
— Jūs rīkojāties pareizi!
— Bet, par nožēlu, šī palīdzība nāks daudz par vēlu, — leitnants piebilda.
— Kas to lai zin! Nevajag baidīties. Mēs tūlīt brauksim uz Njelas fortu un šiem neprāšiem liksim dārgi samaksāt par viņu nekaunīgo uzdrošināšanos! Ja tie ir ieņēmuši Svētās Agates fortu, mēs tos no turienes izdzīsim.
— Dod Dievs! — lords Derbijs sacīja. — Bet veikli gan viņi mūs apveduši ap stūri.
— Nekas, mēs vēl atspēlēsimies! — lords Ventvorss pacēla galvu, — Vai nezināt, kas viņus komandē?
— Nav zināms. Visdrīzāk de Gīzs, taču ja ne viņš, tad droši vien de Nevērs. Izlūks, kurš ieradās ar ziņojumu par pēkšņo uzbrukumu, esot pirmajās rindās saskatījis jūsu bijušo gūstekni — vikontu d'Eksmesu — vai atceraties?
— Nolādēts! — gubernators iebrēcās, vīstot dūres. — Ejam, Derbij, ejam ātrāk!
De Kastro kundze bija aizdomu pilna un kā jau cilvēks, kurš nonācis ārkārtējos apstākļos, spēja sadzirdēt visu sarunu.
Lords Ventvorss atvadījās no viņas sacīdams:
— Piedodiet, kundze, esmu spiests jūs atstāt. Steidzama lieta…
Viņa atbildēja ar šķelmīgu smaidu:
— Ejiet, milord, pacentieties atgūt savu iedragāto autoritāti. Un atcerieties divas lietas — pirmkārt, visvieglāk īstenojami ir tieši tie sapņi, par kuriem nešaubās, bet otrkārt — ar franču muižnieku solījumiem nedrīkst nerēķināties. Pirmais janvāris vēl nav pienācis!
Satracinātais lords Ventvorss izskrēja no istabas, neko neatbildējis.
XIV
Kanonādes dunonā
Lords Derbijs savos paredzējumos nebija kļūdījies.
Bija noticis, lūk, kas.
De Nevēra karaspēka vienības patiešām apvienojās ar hercoga de Gīza daļām tajā naktī un veica strauju pārvietošanās manevru. Angļiem par pārsteigumu drīz vien jau tie bija pie Svētās Agates forta mūriem. Trīs tūkstoši vīru ieņēma fortu nepilnas stundas laikā. Lords Ventvorss kopā ar lordu Derbiju piebrauca pie Njelas forta, pats pārliecinājās par to, ka viņa karavīri bēg pāri tiltam, lai rastu patvērumu aiz otras, spēcīgākās nocietinājumu līnijas.
Kad pirmais izbīlis bija pārgājis, lords Ventvorss, gods un cieņa viņam, rīkojās ārkārtīgi prātīgi. Kā nu tur būtu, taču viņš bija muižnieks, un viņa tautai piemītošais lepnums neļāva tam kļūt mazdūšīgam.
— Tie franči, šķiet, pavisam sajukuši prātā, — viņš pašapzinīgi sacīja lordam Derbijam. — Bet mēs tiem liksim samaksāt par to! Divsimt gadu laikā Kalē tikai vienu reizi slīdēja laukā no angļu rokām, bet tagad jau desmit gadus tā ir mūsu stingrā pārvaldījumā. Jādomā, ka liels spēku patēriņš mums nebūs vajadzīgs. Nepaies ne nedēļa, kad mēs jau būsim tos piespieduši ar kaunu bēgt! Sapurinieties, gan mēs dabūsim pasmieties par de Gīza kunga neveiksmēm.
— Jūs cerat atgūt angļu nocietinājumus? — lords Derbijs vaicāja. — Kam tas vajadzīgs? — gubernators augstprātīgi sacīja. — Pat ja tie franči nepārtrauks savu muļķīgo aplenkumu, Njela tos aizturēs vismaz uz trīs diennaktīm, bet pa to laiku visas angļu un spāņu daļas, kas atrodas Francijā, būs paspējušas nākt mums palīgā. Ja franči pavisam zaudēs galvu, no Duvras mēs dabūsim desmit tūkstoš vīru papildspēku. Taču tāda piesardzība ir pārāk liels gods frančiem. Lai viņi pacīnās ar šiem pašiem mūriem. Tālāk par Njelu viņi netiks!