Tomēr nākošajā dienā, 1558. gada 1. janvārī, franči jau stāvēja uz tā paša tilta, no kura, kā izteicās lords Ventvorss, atkāpties nebija kur. Pa nakti viņi bija izrakuši tranšeju un tieši dienvidū sāka ar lielgabaliem apšaudīt Njelas fortu.
Tieši tajā laikā Pekuā dzimtas vecajā namā, divu • bateriju šāvienu trokšņa pavadībā, risinājās svinīga un skumja izskaidrošanās.
No uzstājīgiem jautājumiem, kurus Pjērs Pekuā uzdeva Gabriela sūtnim, lasītājiem droši vien jau ir kļuvis skaidrs — Babete Pekuā bija mātes cerībās.
Taču, atzinusies savā grēkā, viņa Pjēram un Žanam nespēja pateikt to, ka Martēns ir precējies.
Viņa pat nevarēja atzīties pati sev un nemitīgi centās sevi pārliecināt, ka tas nav iespējams, ka d'Eksmesa kungs kļūdās, ka Dievs neatstās bez savas gādības viņu, nabaga sievieti, kuras vienīgā vaina ir tā, ka viņa mīl! Jo viņa tik ļoti uzticējās Martēnam, tik ļoti uzticējās vikontam d'Eksme- sam.
Tomēr kunga un kalpa divu mēnešu klusēšana viņai bija smags trieciens. Mocīdamās bailēs un cerībās, viņa gaidīja 1. janvāri, pēdējo termiņu, ko Pjērs Pekuā bija nolicis vikontam.
Un, lūk, 31. decembrī pienāca vēsts, kas vēlāk apstiprinājās, ka franči tuvojas Kalē pilsētai. Babetei tā iedvesa jaunas cerības.
Viņa dzirdēja, kā vīrieši apspriežas par to, ka vikonts d'Eksmess katrā ziņā ir uzbrucēju vidū. Ja tā, tad tur jābūt arī Martēnam…
Tomēr viņai sažņaudzās sirds, kad 1. janvārī Pjērs Pekuā viņu nosauca lejā, lai izlemtu, kā šajā situācijā rīkoties.
Bāla un sanīkusi viņa stāvēja ģimenes tiesas priekšā.
— Sēdies, Babete, — sacīja Pjērs un norādīja viņai uz krēslu.
Tad Pjērs nopietni, taču ar skumju pieskaņu balsī, teica:
— Babete, tavas asaras ir pārgājušas, to vietā radies maigums. Babete, es jau tev esmu piedevis…
— Lai Dievs jums ir žēlīgs, cik žēlīgs jūs esat pret mani, mans brāli.
— Žans man lika saprast, ka tava nelaime varbūt ir labojama, jo tas, kas tev tajā iegrūdis, iespējams, uzskatīs par savu pienākumu tevi no tās izpestīt.
Babete nosarkusi nodūra acis.
Pjērs turpināja:
— Tas nebūtu slikti, taču Martēns visu laiku klusē. Pagājis jau mēnesis kopš vikonta d'Eksmesa aiziešanas, bet no Martēna ne ziņas, ne miņas… Un nu franči ir pie pilsētas mūriem… Manuprāt, vikonts d'Eksmess ar savu ieročnesēju arī ir viņu vidū…
— Skaidra lieta, ka ir… — Žans Pekuā viņu pārtrauca.
— Es nemaz nešaubos par to, Žan. Bet ja mums ar viņiem tomēr ir jāsastopas, kā mēs tos uzņemsim, Babete, kā draugus vai kā ienaidniekus?
— Es nezinu, brāli. Es tikai gaidu…
— Tu tātad nezini, vai tie mūs izglābs vai pametīs? Bet par ko liecina šī kanonāde? Par atbrīvotāju atnākšanu, kurus mēs svētījam, vai ļaundaru ierašanos, kuri mums jāpārmāca?
— Kāpēc jūs man to jautājat? — Babete atbildēja uz jautājumu ar jautājumu.
— Kāpēc? Paklausies, Babete! Vai tu atceries, kā tēvs mūs mācīja izturēties pret frančiem? Angļus mēs nekad neesam uzskatījuši par savējiem, tie ir okupanti! Jo dzimtene — tas ir milzu pavards, tā ir draudzīga ģimene, tā ir visas tautas brālība. Vai ir iespējams aiziet uz citu ģimeni, pie cita pavarda?
— Mans Dievs, Pjēr, kāpēc jūs man to sakāt?
— Lūk, kāpēc. Var gadīties, ka Kalē liktenis ir tava brāļa rupjajās un sastrādātajās rokās. Jā, šīs rokas, nomelnējušas dienišķajā darbā, var atgūt Francijas karalim valsts atslēgas.
— Kāpēc jūs vēl vilcināties? — iesaucās Babete, kas naidu pret svešzemju jūgu bija uzņēmusi jau ar mātes pienu.
— Malacis! — Zans Pekuā atzinīgi pamāja ar galvu. — Tu esi mūsu uzticības cienīga.
— Ne mana sirds, ne rokas nebūtu kavējušās ne mirkli, — Pjērs Pekuā atteica, — ja es pats personīgi varētu mūsu lielisko pilsētu ielikt karalim Indriķim rokās. Bet, diemžēl, es neko nevaru izdarīt bez vikonta d'Eksmesa.
— Kā tad tā? — Babete brīnījās.
— Es labprāt ietu cīņā kopā ar mūsu viesi un viņa ieročnesēju. Bet tagad es ienīstu šo bezsirdīgo aristokrātu, kurš sekmējis mūsu negodu.
— Kas? Vikonts d'Eksmess? Tik atsaucīgs un pieklājīgs kungs! — Babete iesaucās.
— Nav ko runāt, — Pjērs atmeta ar roku. — Skaidrs ir viens — gan vikonta kungs, gan Martēns visu zināja, bet tagad — pati redzi, abi klusē.
— Ko tad viņš varēja darīt? — Babete nesaprata.
— Atgriezies Parīzē, viņš varēja atsūtīt Martēnu un pavēlēt, lai viņš tev dod savu vārdu! *
— Nē, to viņš nevarēja izdarīt, — Babete skumji pašūpoja galvu.
— Ko? Vikonts nevarēja pavēlēt savam padotajam apprecēt tevi?
— Apprecēt? Nē, nē! Viņš nevarēja… — Babete murmināja.
— Kā tad tā? — abi brāļi iesaucās.
Babete nokrita ceļos:
— Ak, piedodiet man vēl reiz… Es negribēju jums sacīt… Bet kad jūs ierunājāties par Franciju, par vikontu un par to… Martēnu… Vai tiešām tā ir taisnība, ko man vikonts d'Eksmess pateica?..
— Ko viņš tev teica? — Pjēra balss notrīsēja.
— Savas aizbraukšanas dienā… kad es viņam lūdzu nodot Martē- nam gredzentiņu… es viņam, svešam cilvēkam, nevarēju atklāt, kas ir noticis…
— Ko viņš tev īsti pateica? Runā!
— Ka Martēns ir precējies!
— Nelaimīgā! — Pjērs iesaucās un pacēla pret māsu roku.
— Tā bija taisnība, — nočukstēja nobālusī sieviete, — tagad es zinu, ka tā bija taisnība! — Zaudējusi samaņu, viņa sabruka uz grīdas.
Žans sagrāba Pjēru aiz pleciem un atgrūda to.
— Tu esi pie pilna prāta, Pjēr? Ne jau viņa ir jāsoda, bet tas nelietis!
— Tev taisnība! — Pjērs Pekuā piekrita, kaunēdamās no savas nesavaldības.
Drūms un nerunīgs viņš pagāja malā, bet Zans.noliecās pār noģībušo Babeti. Tā pagāja labs brīdis.