No tāluma, ar vienādiem intervāliem skanēja lielgabalu zalves.
Babete atvēra acis un, pūloties atcerēties, kas noticis, vaicāja:
— Kas tas bija?
Viņa paskatījās ar aizmiglotu skatienu uz Zanu Pekuā, kurš bija pār viņu noliecies. Viņai šķita, ka Zans nemaz nav noskumis. Viņa labsirdīgajā sejā bija maigums un kāds nesaprotams apmierinājums.
— Ceri, Babete, ceri! — Žans klusi teica.
Taču, kad Babete paraudzījās uz nomākto Pjēru, viņa sarāvās, atmiņa atkal atgriezās.
— Piedodiet, piedodiet… — viņa sāka raudāt.
Paklausot Žana žestam, Pjērs piegāja pie māsas, pacēla viņu un apsēdināja krēslā.
— Nomierinies, — viņš teica. — Es neturu uz tevi ļaunu prātu. Tev tāpat jau pietiek pārdzīvojumu. Nomierinies. Es tev teikšu to pašu, ko Žans — ceri!..
— Uz ko lai es vēl ceru?
— Kas bijis, tas bijis, tomēr par to var atriebties, — Pjērs sarauca pieri. — Tici man, es tev esmu piedevis. Zini, Babete, es tevi mīlu tāpat kā agrāk, taču mans naids nav apdzisis, tas tikai pavērsies pret vienu personu. Man ir jāsoda nekrietnais Martēns…
— Ak, brāli! — Babete to pārtrauca.
— Jā, viņam žēlastības nebūs! Bet ar viņa saimnieku d'Eksmesa kungu, man ir savi rēķini. Viņam es ticu.
— Es taču teicu! — Žans sacīja.
— Jā, Žan, tev bija taisnība, kā parasti. Viss beidzot noskaidrojas. Pateicoties tam, ka Babete atzinās, mēs tagad zinām, ka d'Eksmess mūs nav piekrāpis.
— Ak, es pazīstu viņa labo sirdi! — Žans sacīja. — Viņš droši vien ir apņēmies Senkantēnas zaudējumu atlīdzināt ar grandiozu uzvaru.
Audēis pastiepa roku pret logu, it kā aicinādams visus ieklausīties apdullinošajā lielgabalu troksni, kurš arvien, arvien tuvojās.
— Žan, — Pjērs Pekuā jautāja, — par ko šī kanonāde liecina?
— Par to, ka tur ir d'Eksmesa kungs.
— Taisnība. Taču bez tam, — Pjērs klusi piebilda, — tā mums saka: «Atcerieties par piekto datumu!"
— Mēs atceramies!
— Tagad, kad visi pārpratumi ir beigušies, mums būs citas rūpes. Pa trim dienām mums daudz kas jāpaveic. Jāapstaigā nocietinājumi, ja- parunā ar draugiem, jāizdala ieroči… — un vēlreiz piebilda:
— Atcerēsimies, Žan, piekto datumu!
Pēc ceturtdaļstundas ieročmeistars un audējs izgāja no mājas. Šķita, ka viņi pilnīgi aizmirsuši par Martēna eksistenci, bet tas, savukārt, pat. nenojauta, cik rūgts liktenis to sagaida Kalē, pilsētā, kur viņš vēl ne reizi mūžā nebija bijis.
XV Telti
Trīs dienas vēlāk, 4. janvāra vakarā, franči neskatoties uz lorda Ventvorsa paredzējumu, bija aizvirzījušies vēl tālāk uz priekšu.
Viņi ne tikai pārgāja pāri tiltam, bet arī ieņēma Njelas fortu kopā ar visām ieroču un munīcijas rezervēm, kas tur bija atrodamas. Tāda pozīcija frančiem deva iespēju aizdarīt spraugu, pa kuru varētu ienākt angļu un spāņu papildspēki. Tas bija triju iepriekšējo dienu nikno cīņu loģisks rezultāts.
— Bet tas taču ir absurds! — iesaucās Kalē gubernators, redzēdams, ka angļu kareivji, neskatoties uz viņa pavēlēm, paniski bēg uz pilsētu.
Un viņš pats, par lielu pazemojumu sev, bija spiests bēgt kopā ar viņiem, jo viņa pienākums bija — krist pēdējam.
— Mūsu laime, — viņam teica lords Derbijs, kad viņi nonāca drošībā, — mūsu laime, ka Vecais cietoksnis un Kalē var noturēt ies vismaz divas vai trīs dienas. Rizbankas forts un izeja uz jūru ir brīvi, bet Anglija ir tepat netālu!
Kara padomē, ko bija sasaucis lords Ventvorss, bija konstatēts, ka viņus glābt var tikai Anglija. Par pašcieņu vairs nebija ne runas. Ja tūlīt pat paziņotu uz Duvru par notikušo, pēc dienas viņi varētu saņemt papildspēkus un Kalē pilsēta būtu glābta!
Sāpošu sirdi lords Ventvorss piekrita šim lēmumam. Drīz jau vientuļa laiviņa atīrās no krasta, vedot ziņnesi pie Duvras gubernatora.
Pēc tam angļi sāka nostiprināt Veco cietoksni — Kalē aizsardzības vājāko vietu. Bet Rizbankas fortu droši sargāja jūra, kāpas un saujiņa pilsētas aizstāvju.
Kamēr aplenktā pilsēta sakopo spēkus jauna uzbrukuma atvairīšanai, ieskatīsimies aiz pilsētas mūra un palūkosimies, ko šajā vakarā dara vikonts d'Eksmess, Martēns un viņu kareivīgā vienība. Mums pietiek pacelt telts stūri, lai mēs ieraudzītu Gabrielu ar viņa vīriem.
Aina bija iespaidīga. Gabriels sēdēja uz vienīgā ķebļa un par kaut ko saspringti domāja. Martēns sēdēja tam pie kājām. Laiku pa laikam viņš pacēla acis uz savu kungu, taču neuzdrošinājās pārtraukt viņa domas.
Turpat blakus uz apmetņu kaudzes gulēja un vaidēja ievainotais. Tas nebija neviens cits kā Malmors! Telts otrā kaktā dievticīgais Laktancijs kaismīgi lūdza Dievu ar rožukroņi rokās. Šorīt viņam, par nelaimi, Njelas forta ieņemšanas laikā gadījās aizsūtīt pie tēvu tēviem trīs brāļus kristiešus.
Ivonne stāvēja kājās. Viņš jau bija iztīrījis un izžāvējis savu tērpu pēc kaujas un tagad meklēja vietiņu, kur varētu pagulēt.
Šarfenšteins tēvocis ar Šarfenšteina brāļadēlu risināja grūtu uzdevumu — aprēķināja, cik viņiem pienākas par paveikto.
Pārējie karotāji telts visū azartiski spēlēja uz kauliņiem. Liela kūpoša lāpa, kas bija iesprausta zemē telts centrā, meta blāzmu uz viņu sasarkušajām sejām.
Malniors izdvesa smagu nopūtu. Gabriels pacēla aglvu un vaicāja savam ieročnesējam:
— Martēn, vai nezini, cik pulkstens?
— Precīzi nezinu, jūsu gaišība. Lietus mākoņi aizseguši zvaigznes. Taču es domāju, ka varētu būs ap sešiem vakarā. Jau gandrīz stundu ir pavisam tumšs.
— Dakteris solīja ienākt ap sešiem? — Gabriels jautāja.
— Tieši tā, jūsu gaišība. Paskatieties, lūk, viņš ir klāt!
Gabriels uzreiz pazina viesi un, pielēcis kājās, iesaucās:
— Ambruāzs Parē!
— Vikonts d'Eksmess! — Parē atbildēja, dziļi paklanīdamies.