— Ak, dakter, es nemaz nezināju, ka jūs esat nometnē, tik tuvu!
— Es vienmēr esmu tur, kur varu dot kādu labumu.
— O, jā, to es zinu! Bet šodien es sevišķi priecājos par jūsu klātbūtni, jo man jālūdz jūsu talanta palīdzība.
— Par ko ir runa?
— Viens no maniem vīriem ir ievainots plecā ar šķēpu!
— Plecā? Tas ir sīkums, — ķirurgs teica.
— Baidos, ka nav vis, — Gabriels klusi piebilda. — Viens no biedriem tik neveikli izvilka šķēpu, ka uzgalis palika brūcē.
Ambruāzs sarauca pieri, tomēr mierīgi sacīja:
— Paskatīsimies…
Viņu pieveda pie ievainotā. Ambruāzs Parē atsaitēja Malmora plecu un rūpīgi apskatīja ievainojumu. Šauboties viņš nogrozīja galvu, taču sacīja:
— Nekā briesmīga nav.
— Tad jau es rīt varēšu iet cīņā? — Malmors vaicāja.
— Nezinu gan, — Ambruāzs Parē rāmi noteica.
— Tomēr mazliet sāp… Vai tad, kad ņems ārā to uzgaļa šķembu, sāpēs vēl stiprāk?
— Nē, stiprāk ne. Te tā ir, — ķirurgs viņam pasniedza šķēpa uzgali, tikko izņemtu no brūces.
— Ak, es jums esmu ļoti pateicīgs, ķirurga kungs! — Malmors pieklājīgi pateicās.
Atzinības un apbrīnas čuksti pāršalca teltij.
Gabriels iesaucās:
— Kā? Vai tas ir viss? Tas nu gan ir brīnums!
— Es gribu būt godīgs un sacīt, ka pacients bija ļoti pacietīgs.
— Tomēr arī dakteris nav ar pliku roku ņemams, velns lai parauj! — iesaucās cilvēks, kurš neviena nemanīts bija ienācis teltī un nostājies visiem aiz muguras.
Izdzirdot šo balsi, visi pagriezās.
— Hercogs de Gīzs! — Parē iesaucās.
— Jā, es tas esmu, sajūsmināts par jūsu mākslu. Un mēs līdz šim neesam bijuši pazīstami? Kā jūs sauc, dakter?
— Ambruāzs Parē, monsenjor.
— Es jums, dakter Parē, paziņoju, ka jūsu karjera ir jau nodrošināta… tiesa, ar vienu noteikumu.
— Vai es varu zināt, ar kādu?
— Ja man gadīsies tikt kaujā ievainotam, es jums apsolu, ka jūs personīgi mani ārstēsiet.
— Es to darīšu, monsenjor, — Ambruāzs paklanījās un teica. — Ciešanās visai cilvēki ir vienādi. Ļaujiet, es tagad pārsiešu ievainoto.
— Dariet savu darbu, dakter Parē, — hercogs tam sacīja, — nepievērsiet man nekādu uzmanību. Es parunāšos ar d'Eksmesa kungu.
Ambruāzs Parē ķērās pie Malmora pārsiešanas.
Ievainotais vaicāja:
— Daktera kungs, vai es varu sevi uzskatīt par veselu?
— Gandrīz!
— Tad esiet tik laipns un pasakiet vikontam d'Eksmesam, manam priekšniekam, ka rīt es varu iet kaujā.
— Rīt? Kaujā? Pat neceriet! Nelaimīgais! Es jums iesaku astoņas dienas pilnīga miera.
Malmors iesaucās:
— Bet pa astoņām dienām aplenkums būs cauri! Es vairs netikšu karalaukā!
— Cik neprātīgs drosminieks! — hercogs de Gīzs piezīmēja, ieklausījies sarunā.
— Tāds viņš mums ir, — Gabriels smaidot sacīja. — Es palūgšu jums, monsenjor, lai jūs pats pavēlētu viņu pārnest uz lazareti.
— Nav nekā vienkāršāka. Pavēliet pats,un lai viņa biedri viņu aiznes.
Gabriels mazliet saminstinājās.
— Redziet, monsenjor, var gadīties, ka mani ļaudis man šonakt būs vajadzīgi.
— Ak tā? — hercogs de Gīzs bija pārsteigts.
Pa to laiku Ambruāzs Parē bija pabeidzis pārsiešanu.
— Ja jūs vēlaties, d'Eksmesa kungs, es varu atsūtīt divus kareivjus ar nestuvēm no lazaretes, — dakteris sacīja.
— Ar pateicību pieņemu to, — Gabriels teica.
Malmors vēlreiz izmisis novaidējās. Ambruāzs Parē paklanījās un aizgāja. Pēc Martēna dotās zīmes visi cīnītāji sapulcējās telts tālākajā kaktā, lai Gabriels varētu mierīgi parunāt ar virspavēlnieku.
XVI
Maza laiviņa glābj lielus kuģus
— Vai nu jūs esat apmierināts, monsenjor? — Gabriels iesāka sarunu.
— Jā, mans draugs, — Lotringas Fransuā atbildēja. — Es esmu apmierināts ar sasniegto, taču, jāatzīstas, esmu norūpējies par turpmāko. Tāpēc es atnācu pie jums aprunāties, varbūt jūs man varēsiet dot kādu padomu.
— Vai tad kaut kas ir mainījies? — Gabriels vaicāja. — Manuprāt, situācija mums ir vairāk nekā labvēlīga. Četru dienu laikā esam ieņēmuši divus fortus. Ne pašas pilsētas, ne Vecā cietokšņa aizstāvji nenoturēsies ilgāk par četrdesmit astoņām stundām.
— Tiesa gan, taču ja viņi šīs divas diennaktis noturēsies, viņi būs glābti, bet mums tā būs bojāeja.
— Atļausiet šaubīties par to, monsenjor.
— Nē, Gabriel, daudzu gadu kaujas pieredze mani neviļ. Pietiek ar sīku nejaušību vai mazu pārrēķināšanos, un visa mūsu labi iecerētā operācija būs pagalam. Varat man ticēt.
— Kāpēc tā? — Gabriels pasmaidīja, un viņa smaids nekādi neatbilda hercoga nopietnajai runai.
— Es jums visu izskaidrošu, īsumā, vadoties pēc jūsu paša plāna. Klausieties uzmanīgi.
— Es klausos.
— Jūsu jauneklīgais cīņas gars manī, kurš vienmēr ir tik piesardzīgs, iededza godkārības liesmu, un es piekritu šim riskantajam un neticamajam gājienam. Mūsu plāns tika balstīts uz to, ka angļi būs pārsteigti un atgriezti no pasaules. Kalē ir neieņemama, bet tas vēl nenozīmē, ka to nevar ieņemt — tāda ir mūsu ieceres būtība, vai ne?
— Līdz šim brīdim tas, kas ir izdarīts, nav pretrunā ar to, ko esam iecerējuši.
— Jā, protams, — hercogs apstiprināja, — un jūs, Gabriel, apliecinājāt, darbībā, ka vienlīdz labi orientējaties gan cilvēkos, gan kara mākslā.
Lords Ventvorss mūsu cerības nepievīla. Viņš patiešām bija pārliecināts, ka ar deviņsimt karavīriem un stiprām sienām ir pietiekoši, lai liktu mums nožēlot, ka esam sākuši uzbrukumu. Viņš mūs pārāk maz cienīja un nevēlējās izsaukt nepieciešamos papildspēkus.
— Es varēju paredzēt iepriekš, kā tik iedomīgs kungs rīkosies šādā situācijā, — Gabriels sacīja.