— Un pateicoties viņa iedomībai, — hercogs piebilda, — Svētās Agates forts tika ieņemts gandrīz bez pretošanās, bet Njelas forts pēc trīs dienu sekmīgām kaujām.
— Viss rit tik ļoti veiksmīgi, — Gabriels jautri iesmējās, — ka ja tagad angļi vai spāņi sadomās nākt palīgā savējiem vai saviem sabiedrotajiem, tos gaidīs nevis gaviļu zalves, bet postoša lielgabalu krusa.
— Tad viņi lauzīs zvērestu un turēsies no pilsētas pa gabalu, — hercogs de Gīzs pasmaidīja, nevilšus ietekmējies no jaunekļa jautrības.
— Tātad šinī ziņā mēs esam guvuši panākumus? — Gabriels vaicāja.
— Protams, protams, — hercogs atbildēja, — tomēr tas, diemžēl, nebija labākais un vienīgais šķērslis. Mēs esam nogriezuši vienu pieeju Kalē pilsētai, bet ir vēl cita.
— Kāda tieši, monsenjor? — Gabriels vaicāja, it kā nesaprotot.
— Te ir karte, kuru sastādījis maršals Strocijs. Pēc jūsu plāna Kalē var sagaidīt papildspēkus no divām pusēm — vai nu caur Njelas fortu, vai caur Rizbanka fortu, pareizāk sakot, caur Astoņstūru torni, no kura ir pārredzama visa osta un no kura var ielaist vai neielaist ostā kuģus. Ja gribētu, angļu kuģi varētu pēc nedaudz stundām apgādāt pilsētu ar munīciju un papildspēkiem. Tādā veidā, Rizbanka forts sargā jūru, bet jūra sargā Rizbanka fortu. Starp citu, kā jūs domājat, ko pašlaik dara lords Ventvorss?
— Tas taču ir absolūti skaidrs, — vikonts d'Eksmess mierīgi atbildēja. — Pamatojoties uz kara padomes vienbalsīgu lēmuma, lords Ventvorss sūta uz Duvru nedaudz nokavētu ziņojumu un rīt šajā pašā laikā cer saņemt papildspēkus…
— Bet pēc tam? Jūs nesakāt līdz galam…
— Jāatzīstas, monsenjor, tik tālu nākotnē es nemēdzu ieskatīties. Man nav pareģa spēju.
— Te jau pietiktu ar vienkāršu apdomību. Ja jau jūs aprāvāt savu sakāmo, es to pabeigšu līdz galam.
— Es gribētu dzirdēt, kā tālāk attīstīsies notikumi, — Gabriels teica un paklanījās pie tam.
— Viss būs ļoti vienkārši. Palīgā aplenktajai pilsētai nāks visa Anglija. Jau rit viņi pie Vecā cietokšņa vārtiem sakoncentrēs milzīgus spēkus. Ja mēs tomēr vēl noturēsimies, tad visas spāņu un angļu vienības, kas izkaisītas uz franču zemes, steigsies uz Kalē.
Savākušies vienkopus, viņi sažņaugs mūs kā spīlēs. Pat ja viņi nespēs ieņemt Njelu un apmierināsies ar Svētās Agates fortu, ar to pietiks, lai mēs nonāktu krustugunīs.
— Jā, tā tiešām būs katastrofa, — Gabriels vienā mierā noteica.
— Bet tā ir pilnīgi reāla, — hercogs de Gīzs norūpējies paberzēja pieri ar roku.
— Vai jūs, monsenjor, neesat domājis par to, kā šo katastrofu atvairīt?
— Sasodīts, es taču ne par ko citu nedomāju!
— Un kā sokas? — Gabriels atļāvās pavaicāt.
— Ir tikai viena iespēja un arī tā nav visai droša — rīt visus spēkus veltīt Vecā cietokšņa ieņemšanai. Protams, nekāda īpašā sagatavošanās nesanāks, taču mums nav citas izejas. Tas ir mazāk neprātīgi, nekā gaidīt ierodamies angļu papildspēkus. Var būt, ka skatot šīs neieņemamās sienas, mūsos atkal pamodīsies tas, ko Itālijā sauca par „franču trakumu"?
— Tas „trakums" lauzīs kaklu, — Gabriels iebilda. — Piedodiet, monsenjor, bet manā skatījumā franču karaspēks šobrīd nav tik stiprs, lai ķertos pie neizpildāmiem uzdevumiem. Visdrīzāk mēs vienkārši tiksim atsisti. Ko tad darīs hercogs de Gīzs?
— Centīsies nepieļaut galīgu sakāvi. Nāksies no šiem nolādētajiem mūriem aizvest projām karotājus, kas vēl palikuši dzīvi, un gaidīt labākas dienas.
— Mecas un Renti kauju uzvarētājiem nebūs kauns atkāpties?
— Tas tomēr ir apdomīgāk, nekā spītēties.
— Domāju, tas būs pārāk liels trieciens gan -Francijas slavai, gan jūsu vārdam, monsenjor.
— Vai tad es pats to nesaprotu! — hercogs iesaucās. — Te nu ir slava, te nu ir liktenis! Ja man izdotos ieņemt Kalē, es būtu varonis, ģēnijs, gandrīz vai Dievs! Bet ja nē, tūlīt pārvērstos pašpārliecinātā stulbenī, kurš to tikai prot, kā zaudēt kaujas!
Sarūgtinātais hercogs apklusa.
Gabriels tīšām nepārtrauca ieilgušo klusēšanu. Viņš gribēja, lai hercogs līdz galam apzinās radušās situācijas bīstamību. Kad pēc viņa domām tas bija noticis, Gabriels sacīja:
— Ja nešaubos, jūsu augstību ir pārņēmušas šaubas, kurām ir pakļautas pat izcilākās personības savas slavas zenītā. Paklausieties, ko es jums sacīšu. Vai tad mēs Parīzē nepārdomājām visas mūsu plāna sīkākās detaļas, visus neparedzētos gadījumus un šķēršļus? Kā jūs tagad varat šaubīties?
— Mans Dievs — hercogs nopūtās, — es biju pārāk apžilbis un sajūsmināts par jūsu jauneklīgo pašpārliecinātību.
— Jūsu augstība! — Gabriels pārmetoši iesaucās.
— Nevainojiet sevi, es jums pilnīgi neko nepārmetu. Es joprojām esmu jūsu ieceres savaldzināts, tā ir patiesi lieliska un patriotiska. Taču rupjā īstenība reizēm nejauj ģeniālām iecerēm realizēties. Cik atceros, Parīzē man vēl zināmas šaubas bija palikušas, tomēr jūs pratāt tās izkliedēt!
— Kādā veidā, monsenjor?
— Jūs sacījāt, ja mēs varēsim zibenīgi iegūt Svētās Agates un Njelas fortus, Rizbanka forts pāries mūsu rokās ar jums uzticamo pilsētnieku palīdzību. Tad Kalē nesaņems papildspēkus ne no sauszemes, ne no jūras. Tā jūs man solījāt.
Šie vārdi vikontu nemaz nesamulsināja.
— Jā, protams, — viņš piekrita.
— Kas «protams"? Jūsu cerības ir zaudētas! Jūsu draugi Kalē acīmredzot nav savu vārdu turējuši, jo nav droši par mūsu uzvaru. Viņi baidās un parādīsies tikai tad, kad viņu palīdzība mums vairs nebūs vajadzīga…
— Atvainojiet, jūsu augstība, kāpēc jūs tā sakāt? — Gabriels viņu pārtrauca.