— Es to spriežu pēc jūsu klusēšanas, dārgais draugs! Ir pienācis kritiskais bridis, taču viņi pat nepakustas, un arī jūs nekā nesakāt. Es sapratu, ka jūs uz viņiem vairs necerat.
— Ja jūs mani pazītu labāk, jūs zinātu, ka man nepatīk runāt tad, kad varu rīkoties.
— Kas? Jūs vēl cerat?
— Jā, jūsu augstība, es taču vēl esmu dzīvs! — Gabriels daudznozīmīgi sacīja.
— Tātad Rizbanka forts…
— Pāries mūsu rokās vajadzīgajā brīdī… ja es neaiziešu bojā.
— Šis vajadzīgais brīdis, Gabriel, ir rīt! Rīt no rīta!
— Tad rīt no rīta forts būs mūsu, — Gabriels mierīgi sacīja. — Es no saviem vārdiem neatsakos un savu solījumu turēšu pat tad, ja tas man prasīs dzīvību.
— Gabriel, — hercogs de Gīzs iesaucās, — kas jums ir padomā? Riskēt ar dzīvību neapdomīgas idejas dēļ? Es jums to aizliedzu! Aizliedzu! Francijai tādi cilvēki kā jūs ir nepieciešami dzīvi!
— Neuztraucieties, monsenjor. Dzimtene ir tā vērta, lai viņas dēļ riskētu ar dzīvību. Ļaujiet man rīkoties pēc sava prāta.
— Kā es jums varu palīdzēt?
— Monsenjor, man ir priekšlikums.
— Runājiet, runājiet, — Lotringas Fransuā nepacietīgi teica.
— Rīt, piektajā datumā, ap astoņiem no rīta, esiet tik laipns un sūtiet visacīgāko sargu uz posteni, no kura var redzēt Rizbanka fortu. Ja tur vēl plīvos angļu karogs, metieties uzbrukumā, kas jums ir liktens lemts, jo angļu karogs mastā nozīmēs, ka mans gājiens nav izdevies, bet es pats esmu nogalināts.
— Nogalināts! — hercogs iesaucās. — Jūs pats redzat, ka ejat drošā nāvē!
— Ja tas tiešām notiks, netērējiet laiku manis apraudāšanai…
— Bet vai jums ir jebkādas cerības uz izdošanos, Gabriel?
— Protams, ir. Galvenais — neuztraucieties un nesteidzieties'ar uzbrukuma sākšanas signālu. Es tomēr ceru, ka ap astoņiemm virs Rizbanka forta franču karogs plīvos, un tad jūsu kareivjiem ir cerības uz uzvaru!
— Franču karogs Rizbankas forta tornī? — hercogs iesaucās.
— Es domāju, ka ieraudzījuši to, — Gabriels turpināja, — visi kuģi, kas nākuši no Anglijas, nekavējoties griezīsies apkārt.
— Arī es tā domāju… — hercogs sacīja. — Bet kā jūs to varēsiet panākt?
— Atļausiet to paturēt noslēpumā, jūsu augstība. Ja jūs manu ideju neatbalstīsiet, jūs katrā ziņā centīsieties mani atrunāt, taču tagad nav īstais laiks pārdomām un šaubām. Tā vai citādi, bet ne jūs, ne karaspēku es neapkaunošu, jo man pietiks ar maniem ļaudīm. Es savu uzdevumu izpildīšu bez citu palīdzības vai arī miršu.
— Kāpēc tāda lepnība?
— Nav runa par lepnību. Es tikai gribu attaisnot to lielo pretimnākšanu, kuru jūs reiz man solījāt.
— Par kādu pretimnākšanu jūs runājat, Gabriel? Man ir diezgan laba atmiņa, īpaši kad runa ir par maniem draugiem… Taču, paga, pa- ga…
Gabriels viņu pārtrauca:
— Monsenjor, man jūsu solījums ir svarīgāks par visu! Man gribētos, lai jūs karalim apstiprinātu — Kalē ieņemšanu iecerēju un realizēju tieši es. Ticiet man, monsenjor, es to nesaku slavas dēļ — tā lai paliek jums, visas operācijas virspavēlniekam… Lūk, par ko, es runāju…
— Jūs par tādu lietu runājat līdzībās? — hercogs iesaucās. — Sasodīts, vai par to vēl jāšaubās? Tā taču nav pretimnākšana, tas būs tikai taisnīgi. Es vienmēr esmu gatavs atzīt un novērtēt jūsu kalpošanu tēvijai, vikont d'Eksmes!
— Mana godkārība tik tālu nesniedzas, — Gabriels sacīja. — Lai karalis uzzin par manām pūlēm, viņa rokās ir balva, kura man ir dārgāka par pagodinājumiem un visiem pasaules labumiem.
— Karalis dabūs zināt visu, ko jūs viņa labā esat paveicis, Gabriel! Bet nu sakiet, vai es nevaru jums vēl kaut kā būt noderīgs?
— Varat, monsenjor, un es jums kaut ko gribu lūgt.
— Sakiet.
— Pirmkārt, man ir jāzin parole, lai es šonakt tieku laukā no nometnes.
— „Kalē un* Kārlis".
— Otrkārt, jūsu augstība, ja es iešu bojā, bet jūs uzvarēsiet, es gribu, lai jūs zinātu, ka hercogiene de Kastro, karaļa meita, ir lorda Ventvorsa gūstekne.
— Es zinu savu muižnieka un drauga pienākumu. Tālāk.
— Visbeidzot, jūsu augstība, šonakt man lielu palīdzību sniegs viens vietējais zvejnieks vārdā Anselms. Var gadīties, ka viņš iet bojā kopā ar mani. Lūdzu, parūpējieties, lai viņa ģimene tiktu nodrošināta uz mana rēķina. Es esmu par to uzrakstījis savam pārvaldniekam Elio kungam, taču lūdzu arī jūs pasekot, lai tas tiktu izdarīts.
— Viss būs kārtībā. Tas ir viss?
— Viss, jūsu augstība! Ja mums vairs nav lemts tikties, atcerieties mani retu reizi un pavēstiet par manu likteni diviem cilvēkiem — karalim, kurš, droši vien, nopriecāsies, uzzinot par manu nāvi, un de Kastro kundzei, kura varbūt būs bēdīga. Vairāk es neuzdrīkstos jūs aizkavēt. Palieciet sveiks, jūsu augstība!
Hercogs de Gīzs piecēlās:
— Dzeniet prom drūmās domas. Es iešu, bet jūs, mans draugs, vēlreiz labi visu pārdomājiet sava noslēpumainā plāna sakarā. Es jau laikam šonakt neaizmigšu. Visvairāk mani uztrauc tā pilnīgā neziņa, kas apvij jūsu ieceri. Tomēr slepena balss man saka, ka mēs ar jums vēl tiksimies, un es no jums neatvados, nē!
— Paldies par labām priekšnojautām, — Gabriels teica. — Ja mēs satiksimies, tad tikai franču pilsētā Kalē!
— LJn jums būs iemesls lepoties ar to, ka esat izglābis Francijas godu, un, pie viena, ari manējo!
— Reizēm, monsenjor, mazas laiviņas var glābt lielus kuģus, — Gabriels paklanīdamies atteica.
Ejot laukā no telts, hercogs de Gīzs vēl pēdējo reizi paspieda roku vikontam d'Eksmesam, draudzīgi apskāva viņu un domīgs aizgāja.
XVII
Tumšās nakts aizsegā
Pavadījis hercogu, Gabriels atgriezās un deva zīmi Martēnam, kam acīmredzot nekādi paskaidrojumi nebija vajadzīgi. Viņš piecēlās un gāja.
Pēc ceturtdaļstundas ieročnesējs atgriezās kāda kalsna, noskranduša cilvēka pavadībā. Martēns piegāja pie domās iegrimušā Gabriela un teica: