— Desmit! — Indriķis iesaucās. — Man desmitos ir norunāta tikšanās!
— Tikšanās, valdniek? Varbūt ar kādu dāmu?
— Dāmu.
— Laikam, ļoti skaistu.
— Jā, Diāna, ļoti skaistu.
— Tātad, karaliene tā nav?
— Cik tu esi ļauna! Katrīna Mediči ir savā ziņā skaista, auksti, atturīgi, bet patiesi skaista. Taču es negaidu viņu. Tu neuzminēsi, ko tad?
— Nē, valdniek.
— Citu Diānu, dzīvu atgādinājumu par mūsu mīlas pavasari, mūsu meitu, mūsu mīļo meitiņu.
— Jūs pārāk bieži, pie tam visiem dzirdot, runājat par to, — Diāna sabozās. — Bet bija norunāts, ka hercogieni de Kastro uzskatīs par citas personas meitu.
— Tā tas arī būs, — karalis mierināja Diānu, — bet tu taču arī mīli mūsu meitu, vai ne?
— Es mīlu viņu par to, ka jūs to mīlat.
— O, jā, ļoti mīlu… Viņa ir tik pievilcīga, tik gudra un laipna. Bez tam viņa man atgādina manu jaunību, to laiku, kad es iemīlēju tevi… Ne vairāk, protams, kā pašlaik, bet tomēr… līdz noziegumam… — Karalis pēkšņi ieslīga drūmās pārdomās. Tad pacēla galvu: — Tas Montgomerijs! Jūs taču viņu nemīlējāt, Diāna? Jūs nemīlējāt?
— Kas tas par jautājumu, — favorīte nicinoši nosmējās. — Vēl pēc divdesmit gadiem tā pati greizsirdība!
— Jā, es biju, esmu un būšu greizsirdīgs, Diāna. Nu jā, tu to nemīlēji. Bet viņš taču tevi mīlēja, nelaimīgais.
— Ak, Dievs, valdniek, jūs vienmēr klausāties, ko jums saka protestanti! Tas katoliskam karalim nepiedien. Katrā ziņā, pat ja es tam cilvēkam esmu bijusi dārga, mana sirds nekad nav piederējusi citam kā tikai jums, karali, bet grāfs Montgomerijs sen jau ir miris.
— Jā, miris, — karalis bez skaņas sacīja.
— Neaptumšosim ar tādām atmiņām dienu, kam jābūt gaišiem svētkiem, — Diāna turpināja. — Jūs redzējāt Fransuā un Mariju? Viņi vēl joprojām ir iemīlējušies viens otrā, šie bērni? Beidzot viņu pacietība tiks atalgota, pēc divām stundām viņi laimīgi piederēs viens otram.
— Jā, — karalis piekrita, — un ja kāds ir nikns, tas ir mans vecais Monmoransī. Starp citu, viņa niknumam jo lielāks pamats ir tāpēc, ka mūsu Diāna, baidos, viņa dēlam netiks.
— Bet jūs taču pats viņam šīs laulības solījāt kā atalgojumu.
— Solīju gan, taču, manuprāt, Kastro kundzei tas ne pārāk iet pie sirds…
— Kas var iet vai neiet pie sirds bērnam, astoņpadsmitgadīgai meitenei, tikko iznākušai no klosteru mūriem?
— Tieši tāpēc, lai man to paskaidrotu, viņa mani pašlaik gaida.
— Ejiet taču pie viņas, mans karali. Es pa to laiku pārģērbšos…
— Pēc laulību ceremonijas mēs tiksimies karuselī. Es vēl paspēšu lauzt savu šķēpu jums par godu. Es gribu, lai tu būtu turnīra karaliene.
— Karaliene? Bet otra?
— Ir tikai viena, un tu to zini. Diāna. Uz redzēšanos.
— Uz redzēšanos, valdniek, un, Dieva dēļ, neesiet turnīrā pārgalvīgs. Jūs reizēm mani biedējat!
— Šīs spēles nav bīstamas… Uz redzēšanos, dārgā Diāna, — karalis atvadījās un aizgāja.
Tajā pašā brīdī sienas otrā pusē atvērās durtiņas, kas bija paslēptas aiz sienassegas.
— Nu gan jūs esat nopļāpājusi šodien, piķis un zēvele! — konetebls Monmoransī noņurdēja, ienākot istabā.
— Mans draugs, — Diāna pieceldamās atbildēja, — jūs redzējāt, ka vēl nebija ne desmit, vēl nebija pienākusi stunda, kuru es jums noliku, bet es jau steidzos viņu dabūt prom. Es ilgojos, lai ātrāk šī saruna beidzas, tāpat kā jūs, ticiet man…
— Tāpat kā es! Nu, nē, piķis un zēvele! Ja jūs, mana mīļā, iedomājaties, ka jūsu saruna bija pamācoša un uzjautrinoša… Starp citu, kas
tie par brīnumiem? Atteikt manam dēlam Fransuā jūsu meitas Diānas roku pēc tam, kad šī savienība man jau ir svinīgi apsolīta.
Es jums zvēru pie ērkšķu vainaga, varētu domāt, ka ārlaulības meita parādīs milzīgu cieņu Monmoransī dzimtai, piekrītot viņu ievest mūsu mājā! Viņu laulībām ir jānotiek. Dzirdiet, Diāna? Un par to parūpēsieties jūs!
Tas ir vienīgais veids, lai atgūtu līdzsvaru starp mums un Gīziem, velns lai tos sasper! Un tāpēc, Diāna, par spīti karalim, par spīti pāvestam, es gribu, lai tas tā būtu!
— Bet mans draugs…
— Es taču jums teicu, — konetabls iekliedzās, — es to gribu!
— Tā jau arī notiks, mīļais draugs, — pārbiedētā Diāna steidzās viņu mierināt. !
V
Karaļa bērnu apartamentos
Atgriezies savās istabās, karalis savu meitu nesatika. Sulainis ziņoja, ka hercogiene Diāna, nesagaidījusi viņa majestāti, devusies uz karaļa bēr-* nu apartamentiem un lūgusi, lai ziņo tai, tiklīdz karalis atgriezīsies.
— Labi, — Indriķis teica, — es pats viņu apciemošu. Nevajag mani pavadīt, es iešu viens.
Viņš šķērsoja lielo zāli, gāja pa garu gaiteni, tad, klusi atvēris durvis, apstājās un mazliet atbīdīja portjeru. Bērnu smiekli un saucieni noslāpēja viņa soļu troksni, un viņš nepamanīts varēja papriecāties par lielisko skatu.
Jaunā un valdzinošā līgava Marija Stjuarte stāvēja pie loga. Tai blakus — Diāna de Kastro, princese Elizabete un princese Margarita. Visas trīs, pļāpādamas bez mitas, kārtoja ieloces, pielaboja kādu matu šķipsnu, — vārdu sakot, piešķīra līgavas tērpam to nobeigtību, kā to prot tikai sievietes.
Otrā istabas stūrī brāļi Kārlis, Indriķis un visjaunākais, Fransuā, spiegdami un smiedamies ar visu spēku bija uzgūluši durvīm, kuras velti
pūlējās atvērt troņmantnieks Fransuā — jaunais līgavainis. Draugi negribēja tam ļaut ieraudzīt līgavu. Zaks Amio, prinču audzinātājs, stūrī sarunājās ar princešu guvernantēm — de Konī kundzi un lēdiju Lenoksu.
Tādā veidā, šeit, karaļa apartamentos, varēja redzēt tos, kam lemta svarīga loma Francijas vēsturē tuvākajās desmitgadēs, kas būs pilnas kaislību, slavas un ciešanu.
Troņmantnieks ir nākošais Fransuā II, Elizabete — nākošā Filipa II sieva un Spānijas karaliene, Kārlis — vēlākais Kārlis IX, Indriķis būs Indriķis III. Margaritai Valuā lemts kļūt par karalieni un Indriķa IV sievu, Fransuā būs Alansonas, Anžū un Brabantes hercogs. Mariju Stjuarti gaidīja divi karaļa kroņi un ērkšķu vainags dzīves galā.*
Slavenais Plutarha tulkotājs vēroja bērnu rotaļas skumju pilnām, bet vērīgām acīm, it kā ieskatoties Francijas liktenī.
— Nē, nē, Fransuā iekšā netiks, — mežonīgi kliedza Kārlis Maksi- miliāns, netālā nākotnē galvenais Bērtuļa nakts vaininieks.**
Viņam kopā ar brāļiem izdevās aiztaisīt aizbīdni un pilnīgi atņemt troņmantniekam cerības tikt istabā. Bet tas, nespēdams tikt galā ar trim bērniem, sita kājas pret zemi un žēlbjās.
— Nabaga Fransuā! Kā viņi to moka, — Marija Stjuarte sacīja.
— Nekustieties, troņmantnieka kundze, citādi es ar šo kniepadatu netikšu galā, — mazā šķelme Margarita iesmējās.
— Pabeigsim šo te, — sacīja maigā Elizabete, — un es ielaidīšu nabaga Fransuā par spīti tiem velnēniem. Es nespēju noskatīties viņa mocībās!
— Elizabet, tu mani saproti, — Marija Stjuarte nopūtās.
Nekas nevarēja būs apburošāks par šīm četrām skaistulēm, tik atšķirīgām savā starpā. Diāna — skaidrības un kautrības iemiesojums, Eli-
Marija Stjuarte — Francijas karaliene 1559.-1560. gadā un Skotijas karaliene 1560.-1568. gadā. Anglijas karaliene Elizabete II viņu sodīja ar nāvi 1587. gadā.
Kārlis IX — Francijas karalis 1560.-1574. gadā. Viņa valdīšanas laikā 1572. gada 24. augustā, sv. Bērtuļa svētku naktī viņa māte Katrīna Mediči kopā ar hercogiem de Gīziem sarīkoja masu slaktiņu hugenotiem katoļticības vārdā. Parīzē vien tika nogalināti divi tūkstoši cilvēku.
Elizabete — maigums un majestātiskums, Marija Stjuarte — valdzinošs lēnīgums, Margarita — tieši pretēji, vējaini strauja.
Aizkustinātais un sajūsminātais karalis skatījās un nevarēja beigt jūsmot par šo lielisko skatu.
Beidzot viņš nolēma kāpt pār slieksni.
— Karalis! — bērni iesaucās un pieskrēja pie tēva.
Tikai Marija Stjuarte atpalika mazliet no pārējiem, nemanāmi atdarījās durvis un troņmantnieks iebrāzās istabā.
Tagad dzimtas jaunā paaudze bija pilnā sastāvā.
— Labdien, bērni, — karalis tos sveicināja, — priecājos, ka jūs visi esat sveiki un veseli. Mans nabaga Fransuā, tevi negribēja laist iekšā! Tas nekas, drīz tu varēsi tikties ar savu mazo sieviņu, cik gribēsi un kad sagribēsi. Jūs tik ļoti mīlat viens otru, mani bērni?
— Jā, valdniek, es mīlu Mariju! — kaismīgi iesaucās Fransuā un noskūpstīja savas nākamās sievas roku.
— Monsenjor, — lēdija Lenoksa stingri aizrādīja, — dāmām neskūpsta roku visu acu priekšā, jo īpaši viņa majestātes klātbūtnē. Ko gan karalis nodomās par Marijas kundzi un viņas audzinātāju?
— Bet tā taču ir mana roka, — troņmantnieks atbildēja.
— Vēl nav jūsu, monsenjor, — guvernante iebilda, — un es gribu savu pienākumu izpildīt līdz galam.
— Nomierinies, — Marija čukstēja līgavaiņiem, kurš jau sāka dusmoties, — kad viņa aizgriezīsies, es tev atkal iedošu savu roku.
Karalis pie sevis nosmējās.
— Jūs esat ļoti stingra, milēdij… Bet jums ir taisnība, — viņš tūdaļ apķērās. — Bet jūs, messir Amio, vai esat ar saviem audzēkņiem apmierināts? Klausiet, kungi, savu skolotāju, viņš stāv tuvu senatnes gudrajiem vīriem…
Nu, bērni, man gribējās jūs redzēt pirms svinību sākuma, un es esmu priecīgs, ka man tas izdevās. Tagad, Diāna, es esmu jūsu rīcībā. Iesim, mans bērns.
Diāna zemu paklanījās tēvam un sekoja viņam.