Jā, uztraukumam nebija pilnīgi nekāda pamata, un tomēr līdz beidzamajam pārgurušais lords Ventvorss nespēja aizmigt.
Viņu nepameta neizskaidrojams nemiers, tas lika viņam grozīties no viena sāna uz otru.
— Velns lai parauj! Es taču esmu izdarījis visu, kas bija nepieciešams. Vecais cietoksnis nav ieņemams. Ienaidnieks taču nesadūšosies tam uzbrukt nakts vidū. Visas pārējās pozīcijas ir labi apsargātas.
Lords Ventvorss sacīja to sev tūkstošo reizi un tomēr tas viņu pašu nepārliecināja.
Viņš juta, kā naktī, kas nolaidusies pār pilsētu, dzimst kāda liela nelaime, materializējas ienaidnieka rēgs. Un tas nav ne maršals Strocijs, ne de Nevērs, pat ne dižais hercogs de Gīzs. Bet kas tad?
Vai tas tomēr nav viņa bijušais gūsteknis, tas pats neprātīgais vikonts d'Eksmess, de Kastro kundzes pielūdzējs? Vai tiešām viņš? Ha, ha… Smieklīgs pretinieks Kalē gubernatoram viņa pilsētā, kas ir tik labi nocietināta!
Bet, neraugoties ne uz ko, lords Ventvorss nespēja ne apspiest, ne izskaidrot savu satraukumu.
Viņš juta to, juta — un nevarēja gulēt.
XVIII
Starp diviem bezdibeņiem
Rizbanka forts, tas pats, kurš savu astoņu šķautņu dēļ tika saukts par Astoņstūru torni, bija uzbūvēts pie pašas ieejas Kalē. Masīvs un drūms tas kā nepiejama klints slējās uz tik pat drūnlas un milzīgas īstās klints.
Jūra trieca savus viļņus pret šo sienu, taču līdz tornim nekad netika.
Šajā naktī, 1558. gada 5. janvārī, jūra bija draudīga un vētraina kā vēl nekad. No tās dzīlēm atskanēja gari stieptas skaņas, kas izklausījās pēc izmisušas dvēseles vaidiem.
Pagāja vairākas minūtes pēc sardzes maiņas, kad pēkšņi skaidri saklausāma skaņa, varētu teikt, tāls raga pūtiens, pāršķēla sabangotās jūras aurus.
Sargkareivis sarāvās, ieklausījās vērīgāk, it ka nebūtu sapratis dīvaino saucienu. Tad viņš pieslēja savu arbaletu pie sienas, pārliecinājās, ka tuvumā neviena nav, atvēra sardzes būdiņu un izņēma no tās satītas virvju kāpnes.
Viņš tās tūlīt piestiprināja pie dzelzs āķa, kas vainagoja sargtorņa ambrazūru. Tad viņš pa ambrazūru nometa kāpnes lejā. Pateicoties svina atsvaram, kāpnes nolaidās tieši pie klints pakājes.
Sargkareivis tikko bija pabeidzis savu darāmo, kad parādījās pārraugs, redzēja, ka sargs ir savā vietā, apmainījās ar to parolēm un mierīgi aizgāja tālāk.
Bija jau ceturksnis pāri četriem.
Pēc divāin patiesi varonīgas cīņas stundām ar dabas stihiju, laiva piestāja pie Rizbanka forta klints pakājes. Pie klints pielika koka kāpnes, atbalstot pirmajā plaisā, kas pagadījās.
Pilnīgā klusumā viens aiz otra drosminieki izkāpa krastā un pa klinti sāka rāpties augšā.
Viņu mērķis bija torņa pamati. Taču nakts bija tumša, klints slapja un slidena, rokas — savainotas pret klinšu radzēm. Viens no kāpējiem tomēr nenoturējās un iekrita jūrā. Par laimi, pēdējais no visiem četrpadsmit vēl bija laivā, un redzot, ka nabags jau peld uz laivu, pastiepa tam ro"ku.
— Tu tas esi, Martēn? — Gabriels jautāja, jo nebija pārliecināts par to.
— Es pats!
— Kā tev tas gadījās? — Gabriels balsī bija pārmetums.
— Labāk es, nekā kāds cits.
— Kāpēc tā?
— Cits būtu varbūt sācis kliegt.
— Jā, varbūt, — Gabriels piekrita. Bet ja jau tu esi te, palīdzi man piesiet laivu pie tās saknes.
— Tas nav nekāds drošais balsts, jūsu augstība. Vilnis to var noraut, laiva pazudis un mēs reizē ar to.
— Ko lai darām? Labāku neko es neredzu, — vikonts atteica.
Piesējis laivu, Gabriels pavēlēja ieročnesējam:
— Kāp augšā!
— Pēc jums, jūsu augstība.
— Es tev saku — kāp! Nu! — Gabriels nepacietīgi uzkliedza.
Bridis bija nepiemērots strīdiem.
Martēns un aiz viņa arī Gabriels piesardzīgi sāka rāpties pa kāpnēm krastā.
Kad Gabriels bija gandrīz uzkāpis pa kāpnēm līdz klintij, milzīgs vilnis triecās pret krastu, izrāva nestipro sakni un aiznesa jūrā to kopā ar piesieto laivu un kāpnēm.
Arī vikonts būtu aizrauts līdzi, ja Martēns to nebūtu paspējis saķert aiz apmetņa.
— Šoreiz tu man izglābi dzīvību, Martēn!
— Jā, jā, taču laiva ir pagalam.
— Nieki! Par to taču ir samaksāts, — Gabriels bezrūpīgi iesmējās, slēpjot savu satraukumu.
— Viss viens, — Martēns paraustīja plecus. — Ja tur, augšā, neatradīsies jūsu cilvēks, vai ja kāpnes nesniegsies pietiekami zemu, vai notrūks zem mūsu svara, tad visas cerības uz atgriešanos ir zudušas kopā ar to nolādēto laivu.
— Jo labāk, — Gabriels izmeta, — mums atliek tikai uzvarēt vai mirt!
— Labi, — Martēns vienkārši piekrita.
— Ejam! Vīri jau laikam ir tikuši līdz torņa pamatam. Tikai, Martēn, esi piesardzīgs.
— Neuztraucieties, gan es tagad tikšu galā!
Viņi virzījās augšup un pēc desmit minūtēm, pārvarējuši daudzus šķēršļus un bīstamas vietas, pievienojās pārējiem..
Bija jau bez ceturkšņa pieci, kad Gabriels neizsakāmā priekā ieraudzīja virvju kāpnes, kas nokarājās no torņa.
— Redzat, draugi, — viņš sacīja, — mūs augšā gaida. Pateiksimies Dievam, jo atpakaļ ceļa mums vairs nav, jūra mūsu laivu ir aprijusi. Uz priekšu — Dievs lai mūs sargā!
— Āmen! — Laktancijs noteica.
Tagad visi zināja, ka atgriezties nav iespējams, bet neviens nenobijās.
Austošās dienas puskrēslā Gabriels cieši lūkojās bezbailīgo karotāju sejās. Viņi visi kā viens atkārtoja:
— Uz priekšu!
— Atcerieties, kurš aiz kura! Ivonne — pirmais, aiz viņa — Martēns, tad katrs savu numuru secībā. Es esmu pēdējais. Ceru, ka virve mūs visus izturēs.
— Virve ir kā no dzelzs, jūsu augstība, — Ambrozio teica. - Mēs jau to pārbaudījām. Tā izturēs ne vien četrpadsmit, bet kaut vai trīsdesmit vīrus!