— Ivonne, sāc! — vikonts d'Eksmess sacīja. — Tu riskē palaist garām vissvarīgāko mūsu operācijas brīdi. Ej!
— Drosmes man, monsenjor, netrūkst, īpaši, ja grand lielgabali. Bet, jāatzīst, slidenas virves un klusas piezagšanās nav manā gaumē. Bet vispār, labi vien ir, ka es eju pa priekšu.
Gabriels nevēlējās strīdēties, viņš tikai noteica:
— Pietiek pļāpāt! Nerunāsim, bet rīkosimies! Ivonne, uz priekšu! Atceries — atpūta tikai uz simtpiecdesmitā pakāpiena. Vai visi gatavi?
Musketes — uz muguras, naži — zobos! Skatieties uz augšu, nevis uz leju! Domājiet par Dievu, nevis par bojāeju!
Ivonne uzlika kāju uz pirmā pakāpiena.
Pulkstenis nosita pieci. Lēni un bez trokšņa četrpadsmit braši vīri sāka savu bīstamo ceļu augšup.
Sākumā Gabriels, kas noslēdza gājienu, nekādas briesmas nemanīja. Bet, jo augstāk viņi bija uzkāpuši, jo vairāk kāpnes sāka šūpoties kopā ar visiem kāpējiem. Tad Gabriels sāka just, cik bīstamu kāpienu viņi ir uzņēmušies.
Tā bija šausmīga un tajā pat laikā varena aina — tumsā, vētras auros četrpadsmit cilvēki, izskatīdamies pēc rēgiem, kāpj pa šaurām kāpnēm gar mūri. Augšā tos gaida varbūtēja, bet lejā — droša nāve. Uz simt- piecdesmitā pakāpiena Ivonne apstājās.
Jau iepriekš bija norunāts, ka atpūta ilgs tikai tik, cik nepieciešams, lai divreiz noskaitītu tēvreizi. Taču pēc tam Ivonne nekustējās ne no vietas.
Martēns uzskatīja par vajadzīgu uzsist tam pa kāju un darīja to.
— Kusties!
— Es nevaru… — Ivonne atsaucās aizsmakušā balsī.
— Kas tev ir, nelieti? — Martēns kļuva nikns.
— Reibst galva…
Martēnam izsitās auksti sviedri. Uz brīdi viņš nesaprata, ko tālāk iesākt. Ja Ivonnem patiešām reibst galva un viņš nokritīs, viņš var aizraut līdzi arī citus. Nebija jēgas arī kāpt lejā. Tādā šausmīgā situācijā, kas nekādi nebija iedomājama iepriekš, Martēns apjuka un aprobežojās ar to, ka pieliecās pie Anselma, kas bija zem viņa, un teica:
— Ivonnem reibst galva.
Anselms, tāpat kā Martēns, arī satrūkās un paziņoja Šarfenšteinam, kurš bija aiz viņa nākošais:
— Ivonnem galva reibst.
Tā pa ķēdīti briesmīgā ziņa nonāca līdz Gabrielam.
XIX
Klātneesošais Arno de Tils postoši ietekmē nabaga Martēna likteni
Tas bija vissaspringtākais un bīstamākais brīdis. Satriektais Gabriels skaidri ieraudzīja viņiem draudošās briesmas.
Un nevis vienas, bet veselas trīs. Lejā trakojošā jūra, kas to tik vien gaida, kad varēs aprīt pārdrošiniekus, virs galvas divpadsmit vīri sastinguši šausmās un gaida, ko darīs pats pirmais, nevarēdami ne tikt uz priekšu, ne atkāpties. Bet augšā pašlaik vēl neredzamas briesmas angļu karavīru izskatā, pilnīgi iespējams, ka tie ar pīķiem un arbaletiem gaida viņus augšā.
Par laimi, Gabriela straujā daba liktu tam zibenīgi rīkoties arī lielāku briesmu priekšā. Tāpēc lēmums nāca nekavējoties. Viņš pat neaizdomājās par to, ka roka var notrīcēt un viņš nogāzīsies tieši uz klintīm. Pievilk- damies viņš pa kāpņu vienu malu tika garām pārējiem un nonāca līdz Ivonnem.
— Tu kustēsies uz priekšu? — asi un pavēloši viņš sacīja Ivonnem.
— Man… galva… griežas, — zobiem klabot, atbildēja nelaimīgais.
— Kāpsi? — vikonts vēlreiz vaicāja.
— Es nevaru… — Ivonne šļupstēja. — Man neturas ne rokas, ne kājas… es nokritīšu…
— Redzēsim, — Gabriels teica.
Viņš izrāva nazi un, turoties aiz vienas rokas, otru pielika Ivonnem pie muguras.
— Jūti? — viņš vaicāja.
— Jūsu augstība… Žēlojiet!
— Asmenis ir tievs un ass, — Gabriels augstasinīgi sacīja. — Ja tu atlieksies atpakaļ, tas pats no sevis tev iedursies. Klausies uzmanīgi. Martēns ies tev pa priekšu, bet es aiz muguras. Ja tu tikai noraustīsies, zvēru,
tu nedabūsi nokrist, jo es tevi uzduršu un pienaglošu pie šis te klints! Visi kāps tālāk pāri tavam līķim!
— Apžēlojieties, monsenjor! Es kāpšu! — Ivonne bija pārbijies un līdz ar to aizmirsa par galvas reiboņiem.
— Martēn, — vikonts sauca, — tu dzirdēji? Varam turpināt kāpienu. Tiec garām Ivonnem.
Martēns rāpās veikli, un Ivonne,nāves baiļu dzīts, sekoja viņam, jo Gabriela rokā joprojām zibēja dunča asmens.
Tādā veidā visi četrpadsmit viri veica otrus simtpiecdesmit pakāpienus.
«Sasodīts, — Martēns jautri prātoja, — monsenjoram gan ir labas zāles pret galvas griešanos…"
Taču savu domu viņš nepaspēja tālāk attīstīt, jo viņa galva pacēlās pār cietokšņa torņa augšmalu. *
— Tie esat jūs? — atskanēja sveša balss.
— Velns lai parauj! — Martēns neko vairāk nepaspēja izteikt, grūtajā kāpienā aizelsies.
— Sen jau bija laiks. Pēc piecām minūtēm nāks pārraugs.
— Gan mēs pratīsim viņu godam sagaidīt, — Martēns atsaucās.
Bet tajā pašā brīdī sargkareivis, nevarēdams viņu pustumsā saskatīt,
vaicāja:
— Kā tevi sauc?
— Martēns…
Viņš pat nepaspēja to lāgā izrunāt, kad Pjērs Pekuā (bet tas bija tieši viņš) no visa spēka pagrūda viņu, un Martēns atmuguriski iegāzās bezdibenī.
— Mans Dievs! — nabaga Martēns krītot paspēja nočukstēt.
Skatu laukumā jau bija uzrāpies Ivonne un, sajutis zem kājām cietu
pamatu, tūlīt atguva savu drosmi, aiz viņa nāca Gabriels un visi pārējie.
Pjērs Pekuā viņiem nepretojās. Viņš stāvēja kā pārakmeņojies.
— Nelaimīgais! — vikonts d'Eksmess iesaucās, purinot to aiz pleciem. — Kas jums uznāca? Ko jums nodarījis Martēns?
— Man — pilnīgi neko! — Pekuā atbildēja. — Bet Babetei! Manai māsai!
— Jā, es ari pavisam par to biju aizmirsis! — Gabriels satriekts iesaucās. — Nabaga Martēns… Bet tas taču nebija viņš! Vai mēs nevaram to vēl glābt?