— Glābt pēc kritiena no divsimt piecdesmit pēdu augstuma uz kailām klintīm! — Pjērs Pekuā ļauni nosmējās. — Diezgan, vikonta kungs. Labāk padomājiet par to, kā pašam izglābties kopā ar saviem vīriem! Nav īstais brīdis sērot par noziedznieku!
— Viņš neko nav noziedzies! Es jums saku, viņš ne pie kā nav vainīgs. Un es to pierādīšu! Bet, patiešām, ne jau tagad. Kas mūs sagaida tagad?
— Tūlīt nāks pārraugs. Ir jāsasien un jāaizdara mute četriem cilvēkiem… Bet nebūs tos ilgi jāgaida, lūk, viņi jau ir šeit!
Tikko Pjērs Pekuā bija to izrunājis, patiešām parādījās patruļa, kas pa iekšējām kāpnēm bija uzkāpusi augšā. Ja tie saceltu trauksmi, droši vien, viss būtu pagalam. Bet par laimi, Šarfenšteini, tēvocis un brāļadēls, no dabas ziņkārīgi un neatlaidīgi, atradās tiem jau blakus.
Tāpēc neviens no pārraugu patruļas pat nepaspēja iepīkstēties. Spēcīgas rokas tiem aizspieda mutes un momentā piespieda pašus pie zemes. Piesteidzās Piltruss un vēl divi algotņi. Tie atbruņoja un sasēja visus četrus apstulbušos pilsētas sargus.
— Jums tas tiešām izdevās! — Pjērs Pekuā noteica. — Atliek pārsteigt pārējos posteņus. Mēs ar brāli jau esam apstrādājuši pusi no torņa sargiem, tie nepacietībā gaida franču ierašanos. Es iešu pats pasacīt viņiem par mūsu panākumu. Jūs varat ķerties pie sargposteņu karavīriem.
— Es jums esmu ārkārtīgi pateicīgs, Pekuā, — Gabriels sacīja. — Un ja ne Martēna nāve!..
— Vēlreiz lūdzu, d'Eksmesa kungs, atstājiet šo lietu Dievam un manai sirdsapziņai, — drošsirdīgais pilsētnieks sacīja. — Es aizeju.
Visi turpmākie notikumi risinājās tieši tā, kā Pjērs Pekuā bija paredzējis.
Lielākā cietokšņa sargkareivju daļa pārgāja franču pusē. Viens gribēja pretoties, taču zibenīgi tika atbruņots un sasiets. Kad ieroču meistars atgriezās Zana Pekuā pavadībā, kopā ar uzticamiem kareivjiem, visa cietokšņa torņa platforma Rizbanka fortā bija vikonta d'Eksmesa pārvaldījumā.
Vēl atlika pārņemt sargtorņa atpūtas telpas. Gabriels nolēma nevilkt garumā. Vajadzēja izmantot radušos apjukumu un ienaidnieka vilcināšanos.
Šajā agrajā rīta stundā pēc nakts maiņas sardzes kareivji gulēja ciešā bērna miegā. Viņi nepaspēja ne pamosties, kad abi jau bija sasieti un atbruņoti. Vārdu sakot, nekāda kauja neiznāca, jo viss ilga ne vairāk kā dažas minūtes. Vēl nebija seši, kad viss Rizbanka forts — pilsētas un ostas atslēga, piederēja frančiem.
Visa operācija bija pagājusi apbrīnojami ātri un veiksmīgi. Rizbanka forts bija ieņemts, vikonts d'Eksmess paspēja nozīmēt savus sargposteņus un paziņot tiem jauno paroli, bet Kalē pilsētā to neviens pat neuzzināja.
— Ja Kalē vēl turas, arī mums ir par agru nolikt ieročus, — Pjērs Pekuā sacīja Gabrielam. — Es jums, vikonta kungs, iesaku rīkoties tā — jūs kopā ar Žanu un pusi no mūsējiem mēģiniet noturēties fortā, bet mēs ar citieir atgriezīsimies pilsētā. Ja būs nepieciešams, tur mēs būsim vairāk noderīgi nekā te.
— Bet vai no lorda Ventvorsa dusmām jums bail nav? — Gabriels vaicāja.
— Esiet mierīgs! Tāds muļķis jau es neesmu. Ja vajadzēs, es apsūdzēšu Žanu nodevībā. Mēs, tā sakot, tikām pārsteigti un, neraugoties uz izmisīgo pretošanos, bijām spiesti padoties ienaidniekam.
Bet tos, kas atteicās pakļauties jums, vienkārši padzina. Lordam Ventvorsam pienākuši grūti laiki. Domāju, ka viņš mums noticēs un vēl pateiks paldies.
— Labi, — Gabriels piekrita. — Ejiet atpakaļ uz Kalē. Es redzu, jūs esat ne tikai drosmīgi, bet arī viltīgi. Jūs pat man spēsiet palīdzēt, ja es riskēšu kļūt pārgalvīgs.
— Ak labāk neriskējiet, jūsu augstība! — Pjērs Pekuā iesaucās. — Ar tādiem spēkiem daudz jūs nepanāksiet, bet varat zaudēt visu! Labāk palieciet uz vietas!
— Jūs gribat teikt, lai es sēžu, rokas klēpī salicis, kamēr hercogs de Gīzs un visi pārējie sitas, riskējot ar dzīvību? — Gabriels bija sašutis.
— Viņu dzīvības pieder tikai viņiem, jūsu augstība, bet Rizbanka forts — Francijai, — Pekuā prātīgi iebilda. — Klausieties, ko es jums sacīšu — izšķirošajā brīdī es sapulcināšu visus savus domubiedrus. Tad atnāksiet jūs, dosiet iznīcinošu triecienu un nodosiet pilsētu hercogam de Gīzam.
— Bet kas mani brīdinās par to, ka ir pienācis laiks rīkoties?
— Jūs atdosiet man ragu, kuru es jums dāvināju. Par jūsu ierašanos man taču pavēstīja tieši tas. Kad Rizbanka fortu atkal sasniegs šī raga skaņas, droši nāciet laukā,un tā būs jau otrā jūsu uzvara!
Gabriels sirsnīgi pateicās Pjēram Pekuā, kopā ar viņu izvēlējās cilvēkus, kam jāatgriežas pilsētā un pavadīja tos līdz forta vārtiem.
Bija jau pusastoņi. Ausa gaisma.
Gabriels izrīkoja, lai uz forta tiktu nekavējoties-uzvilkti franču karogi. Tiem vajadzēja nomierināt hercogu de Gīzu un atbaidīt angļu kuģu kapteiņus.
Pēc tam viņš pastaigāja pa platformu, kas bija šīs nakts dramatisko notikumu lieciniece.
Nobālis viņš piegāja pie tās vietas, kur bezdibenī tika nogrūsts Martēns, liktenīgā pārpratuma nevainīgais upuris, un noliecās pār klinti.
Sākumā viņš neko neredzēja, bet, ieskatījies labāk, pamanīja lejā Martēna ķermeni. Acīmredzot kāds šķērslis bija mīkstinājis Martēna kritienu.
Šķita, ka Martēns ir miris, un Gabriels vēlējās tam atdot pēdējo godu. Blakus Gabrielam stāvēja Piltruss un apraudāju Martēnu, kuru vienmēr bija ļoti mīlējis.
Viņš tūlīt atbalstīja Gabriela cildeno lēmumu. Nostiprinājis virvju kāpnes, viņš nokāpa lejā un pēc neilga laika atgriezās, nesot sava drauga ķermeni. Martēns vēl elpoja.
Pieaicinātais ķirurgs konstatēja, ka nabaga Martēnam ir lauzta roka un sadragāts gūžas kauls.