Ķirurgs apņēmās izārstēt roku, bet kāju ieteica amputēt. Tomēr pats viņš tik sarežģītu operāciju negribēja veikt.
Atlika tikai gaidīt. Ja izdotos sazināties ar Abruāzu Parē, Martēns būtu glābts.
XX
Lords Ventvorss zaudē pēdējo cerību
Hercogs de Gīzs ne pārāk ticēja Gabriela pārdrošā izlēciena veiksmīgam iznākumam. Tomēr viņš gribēja personīgi pārliecināties par notikumu gaitu. Jo sarežģītajā situācijā, kāda bija radusies, gribējās ticēt pat nepiepildāmajam.
Ap astoņiem no rīta nelielas svītas pavadībā viņš piebrauca pie tās vietas, no kuras varēja redzēt Rizbanka fortu. Viņš paņēma tālskati, paraudzījās caur to uz fortu un priecīgi iesaucās. Kļūdas nevarēja būt — fortā plandīja franču karogs!
— Malacis Gabriels! — viņš sacīja. — Tomēr viņam izdevās paveikt neiespējamo! Un es vēl šaubījos! Tagad Kalē piederēs mums! Bet ja piesteigsies angļi, Gabriels pratīs viņus uzņemt.
— Jūsu augstība, šķiet, jūs nekļūdāties, — teica kāds no viņa svītas, skatīdamies tālskatī. — Raugieties, vai tās nav angļu buras pie horizonta?
— Steidzas gan! — hercogs iesmējās. — Paskatīsimies… — Viņš paņēma tālskati. — Patiešām angļi! Velns lai parauj! Tie nu gan nezaudē dūšu! Tik drīz es viņus negaidīju. Nu, nekas… Paskatīsimies, kā tagad uzvedīsies negaidīties ciemiņi un kā tos uzņems Rizbanka forta jaunais gubernators.
Bija jau kļuvis pavisam gaišs, kad angļu kuģi ienāca forta aizstāvju redzeslokā.
Plandošie franču karogi nostājās viņu acu priekšā kā biedējošs rēgs. Bet lai piešķirtu šai neticamajai ainai realitāti, Gabriels lika izšaut trīskārtēju zalvi no forta lielgabaliem.
Angļiem vairs nebija šaubu — tie patiešām bija franču karogi, kas plīvoja angļu tornī. Acīmredzot ne tikai tornis, bet visa pilsēta bija franču varā.
Viņi ir nokavējuši!
Pēc dažu minūšu neizpratnes un apmulsuma kuģa kapteiņi deva pavēli griezt atpaka) uz Duvru. Viņi taču varēja tikai palīdzēt savējiem, bet iet uzbrukumā un atgūt pilsētu nebija viņu spēkos.
— Lai slavēts Dievs! — hercogs gavilēja. — Kas par varenu puisi ir šis Gabriels! Viņš mums Kalē ir ielicis tieši plaukstās. Atliek sažņaugt tās dūrēs, un pilsēta būs mūsu.
Uzlēcis zirgā, viņš steidzās uz nometni, lai paātrinātu sagatavošanas darbus aplenkšanai.
Jebkurai medaļai, kā zināms, ir otra puse. Tas, kas iepriecina vienu, dzen izmisumā otru. Un kamēr hercogs de Gīzs priecīgs berzēja rokas, lords Ventvorss gandrīz vai krita panikā.
Pēc trauksmainās nakts, kas bija briesmīgu priekšnojautu pilna, lords Ventvorss no rīta tomēr aizmiga un no savas istabas iznāca tikai tad, kad forta aizstāvji ar Pjēru Pekuā priekšgalā tam bija atnesuši liktenīgo ziņu.
Viltīgais Pekuā tēloja, ka to ir satriecis šonakt notikušais. Viņš krāšņi aprakstīja, kā trīs avantūristi vienlaicīgi parādījās visos torņa stūros. Viņš neaizmirsa pieminēt, ka te noteikti jābūt kādai nodevībai, taču, kādai tieši — Pjērs Pekuā neņēmās spriest.
— Kas tad vadīja to pūli? — lords Ventvorss pratināja.
— Taču jūsu bijušais gūsteknis, vikonts d'Eksmess! — ārkārtīgā naivumā atbildēja ieroču meistars.
Gubernators iesaucās:
— Lūk, kā piepildās slikti sapņi!
Tad saraucis pieri, it kā kaut ko pēkšņi atcerējies, lords Ventvorss piebilda:
— Pagaidiet… Viņš taču, šķiet, bija jūsu īrnieks?
— Kā tad! — Pjērs nesamulsa. — To es negribu slēpt… Vēl vairāk, manuprāt, mans radinieks Žans… nu, tas audējs… arī kaut kādā sakarībā ir iejaukts šai lietā…
Lords Ventvorss caururbjoši paskatījās, bet Pjērs pat nenovērsa skatienu. Starp citu, viņam bija pamats to nedarīt, jo gubernators lieliski zināja, ka Pjēra Pekuā ietekme pilsētā ir tik liela, ka viņš ir ārpus jebkurām aizdomām.
Uzdevis vēl dažus jautājumus un izteicis pārmetumu par neizveicību, gubernators atlaida viņu mājās.
Palicis viens, lords Ventvorss bija tuvu izmisumam.
Un bija jau par ko! Pilsēta ar tik niecīgu garnizonu, tagad ari bez jebkādas palīdzības, iespiesta starp Njelas un Rizbanka fortiem, vairs nespēja noturēties. Labi, ja viņi spēs nepadoties vēl dažas dienas, bet visticamāk… dažas stundas!
Tas viss bija neizturami tik lepnam vīram, kāds bija lords Ventvorss.
— Tomēr! — bāls no dusmām un pārsteiguma, gubernators pusbalsī runāja pats ar sevi. — Tomēr viņi man dārgi samaksās par šo pilsētu! Viņi jau uzskata Kalē par savējo, bet es cīnīšos līdz galam, viņi par savu uzvaru dabūs samaksāt ar tik daudzu cilvēku dzīvībām, cik es to gribēšu! Bet tam daiļās Diānas de Kastro kavalierim… — viņš apstājās, velnišķīga doma bija ienākusi tam prātā, — daiļās Diānas kavalieris nedabūs daudz priecāties par manu nāvi. Es pacentīšos… sagatavot viņam dāvaniņu!..
Izteicis šos vārdus, viņš izmetās laukā no savas mājas. Vajadzēja uzmundrināt vīrus, vajadzēja dot pavēles un rīkojumus. Tumša apņemšanās stiprināja viņu un nomierināja viņa izmisušo dvēseli.
Viņā atgriezās agrākā aukstasinība, kas negribot iedvesa paļāvību arī nedaudzajos pilsētas aizstāvjos, kas bija atlikuši.
Mūsu grāmatas uzdevums nav atainot Kalē aplenkšanu visos sīkumos. Fransuā de Rabitēns* savā hronikā „Beļģu kari" to ir izdarījis pietiekami detalizēti.
5. un 6. janvārī abas karojošās puses — gan aplencēji, gan aplenktie, izrādīja apbrīnojamu vīrišķību un varonīgu neatlaidību.
Taču aplenkto angļu rīcību sasaistīja kāds neizskaidrojams apstāklis — maršals Strocijs, kurš vadīja aplencējus, šķiet, jau iepriekš zināja visus angļu nodomus, visas aizsardzības būves. Sasodīts, varētu domāt, ka pilsētas mūri ir caurspīdīgi!