Nebija šaubu, ienaidniekam rokās bija pilsētas plāns!
Fransuā de Rabitēns (miris 1582. gadā) — franču vēsturnieks, piedalījies Francijas karos pret Spāniju un katoļu cīņās ar hugenotiem.
Jā, hercogam de Gīzam tas patiešām bija, un mēs labi zinām, kurš to viņam sagādāja. Tādā veidā vikonts d'Eksmess, pat nebūdams klāt, deva lielu ieguldījumu franču karaspēka veiksmīgajā cīņā.
Tomēr piespiedu bezdarbība, kurai viņš bija pakļauts, smagi nomāca enerģisko jaunekli. Ieslodzīts Rizbanka fortā, viņš neko citu nevarēja uzsākt, vienīgi rūpēties par forta pienācīgu aizsardzību.
Pabeidzis sargposteņu apgaitu, Gabriels parasti apsēdās pie Martēna gultas un centās viņu uzmundrināt.
Brašais ieročnesējs pārvarēja savas ciešanas ar lielu dvēseles mieru un izturību. Viņu darīja bēdīgu tikai viens jautājums — kāpēc Pjērs Pekuā tik necilvēcīgi rīkojās? Tāpēc Gabriels nolēma tam beidzot izstāstīt viņa šķietamo dzīves gājumu, kāds tas izskatījās no malas. Kļuva acīmredzams, ka kāds blēdis, izmantojot neparasti lielo līdzību ar Martēnu un visnegaidītākās apstākļu sakritības, ir veicis veselu rindu neģēlīgu, taču neviena nesodītu noziegumu, pie tam pamanīdamies izsist no visa tā sev lielu labumu, lai pieminam kaut vai lielo naudas summu. Šo atmaskošanu Gabriels tīšām veica Žana Pekuā klātbūtnē, kurš bija godīgs un krietns cilvēks un kuru satrieca šī netīrā nelieša rīcība. Sevišķi viņam interesēja, kas tas ir par cilvēku, kurš bija spējis visus piekrāpt. Kas viņš ir? Vai ir precējies? Kur viņš slēpjas pašlaik?
Martēns arī bija satriekts. Protams, viņš bija laimīgs, ka no viņa sirdsapziņas bija novelta tik smagu noziegumu nasta, bet tajā pašā laikā viņš cieta no domas, ka viņa vārds ir tik daudzu nelietību aptraipīts.
Nu viņš saprata Pjēra nežēlīgo rīcību un ne tikai piedeva, bet pat attaisnoja to. Labsirdīgais Martēns pat aizmirsa, ka par nekrietneļa nedarbiem sodu saņem viņš pats.
Kad Gabriels ar smaidu viņam to atgādināja, Martēns teica:
— Vai nav vienalga! Es pat esmu priecīgs, ka tā iznāca! Cerams, ka es palikšu dzīvs un klibs, tad gan neviens mani nevarēs sajaukt ar blēdi un nodevēju.
Diemžēl, šī cerība bija visai nedroša. Vai viņš paliks dzīvs? Pilsētas sardzes ķirurgs to negarantēja. Bija nepieciešama laba ķirurga iejaukšanās, bet pašlaik atlika samierināties ar ikdienišķām pārsiešanām.
Ne tikai tas uztrauca Gabrielu. Bieži vien viņš uzmanīgi ieklausījās, cerot sadzirdēt raga pūtienu, kas darītu galu viņa bezdarbīgajai nīkšanai.
Tomēr viņš neko nevarēja saklausīt, izņemot angļu un franču lielgabalu šāvienus.
Beidzot, 6. janvāra vakarā, pēc Rizbankā pavadītām trīsdesmit sešām stundām, viņam šķita, ka viņš dzird neizprotamu troksni, dīvainas skaņas. Izrādās, pēc grūtām cīņām franči beidzot bija ielauzušies Vecajā cietoksnī.
Tomēr visu nākošo dienu angļi darīja visu iespējamo, lai noturētos svarīgajās pozīcijās un neatdotu ienaidniekam pēdējos atbalsta punktus. Tomēr jau visiem bija skaidrs, ka rīt pat pienāks gals angļu valdīšanai Kalē pilsētā.
Bija trīs pēcpusdienā, kad lords Ventvorss, bezbailīgi cīnījies šīs dienas pirmajās rindās, saprata, ka spēka pietiek ne vairāk kā vēl divām stundām.
Viņš pasauca lordu Derbiju un vaicāja tam:
— Cik ilgi mēs vēl varam noturēties?
— Ilgākais trīs stundas.
— Bet vismaz divas droši?
Lords Derbijs domāja, tad atbildēja:
— Ja nekas neparedzēts negadīsies, varu garantēt.
— Tādā gadījumā, dārgais draugs, es jums uzticu vadību, bet pats dodos projām. Ja angļi šo divu stundu laikā negūs pārsvaru, par ko gan es ļoti šaubos, es jums atļauju, vēl vairāk, es pavēlu padoties!
— Divas stundas mēs noturēsimies, milord.
Lords Ventvorss izklāstīja savam leitnantamm padošanās noteikumus, pret kuriem hercogam de Gīzam nevarēja būt nekādu iebildumu.
— Tomēr jūs, milord, esat izlaidis vienu nosacījumu, — grāfs Derbijs piezīmēja. — Man ir jāpiedāvā de Gīzam par jums izpirkšanas maksa.
Drūmajās lorda Ventvorsa acīs uzzibsnīja liesmiņas.
— Nē, nē, — viņš iebilda ar dīvainu smaidu, — par mani neko nesakiet. Es pats jau par visu esmu parūpējies… Dariet to, ko es esmu pavēlējis. Paziņojiet uz Angliju — es esmu darījis visu, kas bija cilvēka spēkos, lai nosargātu pilsētu, un padevos tikai likteņa lēmumam! Jūs cīnieties līdz pēdējai iespējai, bet neaizmirstiet, ka angļu asinis un gods ir jāsargā. Tas ir mans pēdējais vārds! Palieciet sveiks!
Klusējot viņš paspieda roku lordam Derbijam, kas vēl gribēja kaut ko teikt. Tad lords Ventvorss pameta kaujas lauku un devās taisnā ceļā uz savu tukšo savrupmāju.
Viņa rīcībā vēl bija veselas divas stundas. Par to viņš nešaubījās.
XXI Atraidītā mīla
Lords Ventvorss labi zināja, ka viņa namā neviena nav, jo jau no paša rīta viņš bija aizraidījis visus kalpotājus uz vaļņiem. Andrē, de Kastro kundzes franču pāžs, pēc viņa pavēles bija ieslēgts. Diānai bija jābūt vienai vai, sliktākajā gadījumā, ar savu kalponi.
Iedams pa pilsētas izmirušajām ielām, lords Ventvorss devās taisnā ceļā uz de Kastro kundzes apartamentiem.
Neviens viņa ierašanos nemanīja, nebija kam prasīt atļauju, tāpēc viņš strauji iegāja Diānas istabā. Pat nepaklanījies pārsteigtajai gūsteknei, viņš pavēloši sacīja kalponei: .
— Nekavējoties pazūdiet! Franči jau šovakar būs šeit,un es netaisos par jums nest atbildību. Dodieties pie sava tēva!
— Bet, milord… — kalpone iebilda.
Gubernators nikni piespēra kāju:
— Jūs dzirdējāt, ko es teicu? Es tā gribu!