— Tomēr, milord… — Diāna mēģināja iejaukties.
— Es teicu — es tā gribu, kundze! — lords Ventvorss pacēla galvu.
Pārbiedētā kalpone aizskrēja.
— Es jūs nepazīstu, milord, — Diāna noteica pēc ilga klusuma brīža.
— Tāpēc, ka jūs mani nekad neesat redzējusi uzvarētu, — lords Ventvorss nosmīnēja. — Jūs bijāt spoža pareģe manam apkaunojumam, bet es, muļķis, jums ne par ko negribēju ticēt! Es esmu sakauts, pilnīgi un galīgi, neatgriezeniski! Līksmojiet!
— Tātad franči uzvar? — Diāna vaicāja, mēģinot apvaldīt savu prieku.
— Uzvar? Njelas forts, Rizbanka forts, Vecais cietoksnis — viss ir viņu rokās. Viņi var ieņemt pilsētu kaut tūlīt! Priecājieties!
— Ak, — Diāna iebilda, — ja pretinieks esat jūs, milord, pārāk agri nav ko priecāties.
— Ak nav gan! Ha, ha… Vai tad jūs neredzat, ka es esmu pametis savu posteni? Es tur biju visu laiku, kamēr norisinājās kauja. Vai jūs nesaprotat, ka es negribu būt klāt padošanās brīdī? Pēc pusotras stundas lords Derbijs padosies. Priecājieties!
— Bet jūs to visu sakāt tādā toni, ka man jums grūti noticēt, — Diāna sacīja, klusībā cerot uz drīzu atbrīvošanos.
— Lai jūs pārliecinātu, es jums sacīšu citādi — hercogien, pēc pusotras stundas franči ienāks pilsētā, un kopā ar viņiem vikonts d'Eksmess. Bīstieties!
— Ko nozīmē jūsu vārdi? — Diāna nobālēja.
— Ko? Jūs vēl nesaprotat? — lords Ventvorss drudžaini iesmējās, pienācis tuvāk. — Tie nozīmē tikai vienu — pēc pusotrām stundām lomas būs mainītas. Jūs būsiet brīva, bet es būšu gūsteknis. Vikonts d'Eksmess jums atdos brīvību, mīlestību, laimi, bet mani iemetīs akas dibenā! Bīstieties!
— Kāpēc man būtu jābaidās? — Diāna vaicāja, atkāpjoties pie sienas lorda drūmi degošo acu nobiedēta.
— Ak Dievs, vai tad to ir tik grūti saprast? Es vēl esmu valdnieks, bet gūsteknis kļūšu tikai pēc pusotrām stundām. Pēc stundas un piecpadsmit minūtēm, jo laiks skrien! Vēl pagaidām jūs esat manā varā. Vikonts drīz būs klāt, bet es jau esmu te. Tāpēc jums ir gan jāpriecājies, gan jābīstas!
— Milord, milord, — Diāna šausmās atgrūda lordu Ventvorsu, — ko jūs no manis gribat?!
— Ko es gribu? — viņš pārjautāja.
— Nenāciet man klāt!.. Es kliegšu, saukšu palīgā un jūs kritīsiet negodā uz visu mūžu, nelieti!
— Kliedz, sauc, man viss ir vienalga, — lords Ventvorss nosmīnēja velnišķīgā mierā. — Māja ir tukša, ielas arī, uz taviem kliedzieniem vēl vismaz stundu neviens neatsauksies. Skaties — es pat neesmu papūlējies aizvērt slēģus.
— Bet pēc stundas ieradīsies cilvēki un nositīs jūs!
— Nē, — lords Ventvorss iebilda, — es pats sevi nogalināšu. Vai tad tu domā, ka es spēju pārdzīvot Kalē krišanu? Pēc stundas es padarīšu sev galu, tas ir izlemts, nerunāsim par to. Taču pirms tam es tevi atņemšu tam nolādētajam vikontam! Es tevi nelūdzu, es pavēlu!..
— Bet es — mirstu! — Diāna iesaucās, izņemot no korsetes dunci.
Bet pirms viņa paspēja iedurt sev krūtīs, lords. Ventvorss metās pie viņas, paņēma viņu aiz rokas, izrāva dunci un nometa to zemē.
— Vēl par agru! — viņš atkal pasmaidīja savu biedējošo smaidu. — Es neļaušu jums padarīt galu! Pēc tam dariet ko gribat ar sevi, bet šī pēdējā stunda pieder man!..
Viņš pastiepa rokas, un viņa, izmisuma dzīta, nokrita tam pie kājām.
— Žēlojiet, miilord! Žēlojiet! Neaizmirstiet, ka jūs esat augstmanis!
— Augstmanis! — lords Ventvorss iesaucās, purinādams galvu. — Jā, es tāds biju un atbilstoši izturējos, kamēr pārsvars bija manā pusē, kamēr es cerēju, kamēr dzīvoju! Bet tagad es vairs neesmu augstmanis, nē. Es esmu vienkāršs cilvēks, cilvēks, kurš gatavs iet nāvē, bet vispirms es gribu atriebties! — Ar strauju kustību viņš uzrāva Diānu kājās.
Viņai vairs nebija spēka ne lūgt, ne kliegt, ne saukt palīgā.
Šajā brīdī uz ielas atskanēja stiprs troksnis.
— Ak! - iesaucās Diāna vārgā balsī, un viņas acīs atkal iedegās cerība.
— Lieliski! — lords Ventvorss iesmējās ļaunā priekā. — Acīmredzot iedzīvotāji sākuši laupīt. Lai tā būtu! — viņš paņēma Diānu uz rokām.
Viņa spēja vienīgi izdvest:
— Apžēlojieties!
— Nē, nē! — lords atkārtoja. — Tu esi pārāk lieliska!
Diāna zaudēja samaņu.
Taču lordam neizdevās noskūpstīt viņas pamirušās lūpas, jo tajā pašā acumirklī durvis ar troksni atsprāga un uz sliekšņa parādījās vikonts d'Eksmess kopā ar abiem Pekuā un vairākiem kareivjiem.
Gabriels ar zobenu rokā vienā lēcienā bija blakus lordam.
— Nelietis!
Tas, zobus sakodis, sagrāba savu zobenu, kas atradās uz krēsla.
— Atpakaļ! — Gabriels atturēja savus ļaudis. — Man pašam viņš ir jāsoda!
Pretinieki pilnīgā klusumā krustoja zobenus.
Pjērs un Zans Pekuā kopā ar biedriem atkāpās, atbrīvojot viņiem vietu, un kā pārakmeņojušies vēroja divcīņu.
Taču mēs vēl neizstāstījām, kādā veidā, apsteidzot lorda Ventvorsa aprēķinus, bezpalīdzīgajai gūsteknei radās glābēji.
Pēdējo divu dienu laikā Pjērs Pekuā paspēja sagatavot un apbruņot tos, kuri kopā ar viņu slepus cerēja uz franču uzvaru. Tā kā par uzvaru vairs šaubu nebija, tādu pilsētnieku skaits krietni pieauga.
Ieroču meistars gribēja dot triecienu izšķirošajā brīdī, tāpēc gaidīja, kad angļu aizsardzība sašķobīsies, bet viņu pašu skaits vēl vairāk palielināsies. Viņam nebūt negribējās velti riskēt ar to cilvēku dzīvībām, kas viņam ir uzticējušies. Tikai pēc Vecā cietokšņa krišanas viņš nolēma rīkoties.
Kad atskanēja viņa raga signāls, no Rizbanka forta kā pēc burvju nūjiņas mājiena uzbrukumā nāca vikonts d'Eksmess un viņa vienība. Acumirklī viņi atbruņoja nedaudzos sardzes kareivjus un atvēra frančiem vārtus. *