Pēc tam visa vienība, saņēmusi papildinājumu un kļuvusi pārgalvīga pēc pirmās vieglās uzvaras, steidzās uz turieni, kur lords Derbijs nesekmīgi sev meklēja cienījamāku padošanās vietu.
Bet kas tad atlika lorda Ventvorsa leitnantam starp divām frontēm? Vikonts d'Eksmess jau ielauzies Kalē ar Francijas karogu rokā, bet pilsētas sargi sadumpojušies… Leitnants nolēma padoties. Viņš tikai paildzināja gubernatora nolikto termiņu, jo pretošanās bija kļuvusi bezjēdzīga un asinsizliešana nebija vajadzīga. Lords Derbijs aizsūtīja pie hercoga de Gīza parlamentāriešus.
Tieši to arī Gabriels un abi Pekuā vēlējās panākt.
Tomēr viņos bažas radīja lorda Ventvorsa prombūtne. Kopā ar pāris kareivjiem Gabriels izkļuva no kaujas vietas, kur vēl grandēja lielgabali un, nelabu nojautu mākts, tas steidzās uz gubernatora savrupmāju.
Visas durvis bija līdz galam vaļā, un tie bez pūlēm nonāca līdz hercogienes istabām.
Un tieši laikā!..
Vikonta d'Eksmesa zobens nozibēja Indriķa II meitai virs galvas…
Divcīņa bija saspringta. Abi pretinieki bija meistarīgi paukotāji un abiem bija apskaužama izturība. Zobeni zibēja gaisā kā čūskas un atgādināja zibeņus.
Tomēr jau pēc divām minūtēm ar spēcīgu triecienu vikonts d'Eksmess izsita lordam Ventvorsam no rokām viņa zobenu. Lords pieliecās, lai izvairītos no cirtiena, paslīdēja uz parketa un paklupa.
Naids, nicinājums un dusmas, kas trakoja Gabriela sirdī, bija nomā- kušas jebkuru augstsirdību. Viņš nekavējoties pielika sava zobena smaili nekrietnajam cilvēkam pie krūtīm.
Neviens no šīs ainas vērotājiem nemēģināja atturēt viņu no atriebības. Taču Diāna de Kastro, tikko atguvusi samaņu, saprata, kas par lietu, un metās pie Gabriela, iesaukdamās:
— Apžēlojieties!
Cik pārsteidzoša sakritība! Viņa lūdza apžēlot to, kurš pirms neilga brīža nevēlējās žēlot viņu pašu.
Gabriels, ieraudzīdams Diānu un izdzirdējis viņas balsi, juta, ka maiguma un mīlestības vilnis pārņem to. Naids saplaka.
— Vai jūs vēlaties, lai viņš paliktu dzīvs? — viņš vaicāja Diānai.
— Es lūdzu, Gabriel, dodiet viņam iespēju nožēlot padarīto!..
— Lai notiek, — jauneklis atbildēja un, ar celi spiežot saniknoto lordu pie zemes, mierīgi pasauca Pekuā un strēlniekus:
— Panāciet šurp. Sasieniet viņu un iesviediet viņa paša mājas pagrabā. Lai viņa likteni izlemj hercogs de Gīzs.
— Nē, nogaliniet mani, nogaliniet mani! — lords Ventvorss kliedza.
— Dariet, kā es teicu, — Gabriels sacīja, nelaižot viņu vaļā. — Nu es saprotu, ka dzīve tam būs daudz lielāks sods nekā nāve.
Lai kā lords Ventvorss trakoja, vīri to sasēja, aizbāza tam muti ar vīkšķi un stiepa lejā.
Tad Gabriels vērsās pie Žana Pekuā, kurš stāvēja savam radiniekam blakus:
— Mans draugs, es jūsu klātbūtnē izstāstīju Martēnam drūmo stāstu par viņa dubultnieku, un nu jūs zināt, ka viņš ne pie kā nav vainīgs. Jūs, droši vien, gribēsiet atvieglot viņa ciešanas. Esiet tik laipns, izdariet man kādu pakalpojumu…
— Es visu sapratu, — Zans Pekuā viņu pārtrauca. — Jāsameklē dakteris Ambruāzs Parē, jo viņš spēj izglābt jūsu ieročnesēju. Es jau skrienu, bet lai tam nodrošinātu labāku kopšanu, likšu pārnest to uz mūsu māju.
Neko nesaprotošais Pjērs Pekuā kā ļaunā murgā skatījās gan uz Gab rielu, gan uz Zanu.
— Ejam, Pjēr, — Žans sacīja, — man būs vajadzīga tava palīdzība. Redzu, ka tu neko nesaproti. Es tev pa ceļam visu paskaidrošu, tu man noteikti piekritīsi. Jālabo tas, kas izdarīts nezināšanas dēļ.
Paklanījies Diānai un Gabrielam, Žans aizgāja, aizvedot līdzi Pjēru.
Kad Diāna palika viena kopā ar Gabrielu, viņa jūtu uzplūdos nokrita ceļos un, pacēlusi rokas pret debesīm, sacīja:
— Es tev pateicos, Visaugstākais! Pateicos par to, ka es esrau glābta un par to, ka to izdarījis viņš!
XXII Dalītas jūtas
Diāna metās Gabriela apskāvienos:
— Paldies, Gabriel, paldies!.. Es piesaucu jūs, savu sargeņģeli, un jūs ieradāties…
— Ak, Diāna, — viņš iesaucās, — es tik ļoti ilgojos pēc jums! Cik sen es jūs neesmu redzējis!
— Es arī, — Diāna nočukstēja.
It kā baidoties kaut ko nokavēt, viņi steidzās viens otram izstāstīt ar daudzām nevajadzīgām atkāpēm visu to, ko viņi pārdzīvojuši ilgās atšķirtības laikā.
Kalē un hercogs de Gīzs, uzvarētāji un uzvarētie — viss tika aizmirsts! Kaislības un satrukums, kas virmoja visapkārt, viņus vienkārši neskāra. Klīstot pa mīlestības un prieka valstību, viņi neredzēja un negribēja redzēt reālo pasauli, drūmu un skarbu.
Viņi sēdēja viens otram pretī. Viņu rokas nevilšus sastapās un sastinga maigā rokasspiedienā. Tuvojās nakts. Sasarkusi Diāna piecēlās.
— Jūs jau pametat mani, — jauneklis skumji sacīja.
— Ak nē, — Diāna piesteidzās pie viņa. — Kopā ar jums ir tik labi, Gabriel! Šī stunda ir brīnišķīga!.. Atdosimies tai. Atmetīsim bailes un kautrību. Es ticu, Dievs ir mums labvēlīgs, ne velti mēs tik daudz esam izcietuši!
Ar maigu kustību, tieši tāpat kā bērnībā, viņa atbalstīja galvu pret Gabriela plecu. Viņas lielās samtainās acis lēni aizvērās, bet mati skāra jaunekļa lūpas.
Samulsis viņš drebēdams pielēca kājās.
— Kas noticis? — Diāna pārsteigta atvēra acis.
Bāls kā krīts viņš nokrita tai pie kājām.
— Es tevi mīlu, Diāna! — viņam izlauzās.
— Es arī tevi mīlu, Gabriel, — viņa atsaucās, paklausot savai nepārvaramajai sirdsbalsij.
Neviens nezin, neviens nemanīja, kā sakļāvās viņu lūpas, kā savienojās viņu dvēseles, šajā brīdī viņi paši nedomāja neko.
Tomēr Gabriels, jūtot, ka no laimes viņš zaudē veselo saprātu, pēkšņi atrāvās no Diānas.