XXIII
„lezlmētais"*
Mūsu mīlētāji tomēr cerēja uz labāko, jo hercogs de Gīzs vēl elpoja. Jo visi taču zin, ka nelaimīgie nereti cer uz visneiespējamāko un, līdzīgi grimstoša kuģa pasažieriem, ķeras pie pēdējā salmiņa.
Vikonts d'Eksmess atstāja Diānu un gribēja pats uzzināt, no kurienes nācis jauns likteņa trieciens, kas viņu sasniedzis tieši tajā brīdī, kad šķita, ka visas grūtības jau ir pārvarētas. Pa ceļam Zans Pekuā viņam izstāstīja, kas bija noticis.
Kā zināms, lords Derbijs bija spiests padoties pirms laika, ko noteica lords Ventvorss. Viņš aizsūtīja hercogam de Gīzam parlamentāriešus. Tomēr šur tur kaujas vēl turpinājās.
Fransuā de Gīzs apvienoja sevī bezbailīgu karavīru un stingru karavadoni. Viņš bija sastopams visbīstamāko cīņu vietās.
Tādā nelaimīgā brīdi viņš piejāja pie roba pilsētas mūrī un metās cīņas mutulī, ar savu klātbūtni iedvesmojot karavīrus.
Fransuā de Gīza iesauka.
Pēkšņi viņš pa aizsargmūra robu pamanīja balto karogu, kuru nesa angļu parlamentārieši. Lepns smaids apmirdzēja viņa seju — tātad viņš bija uzvarējis!
— Stāviet! — viņš sauca, cenšoties pārkliegt kaujas troksni. — Kalē ir padevusies!
Un nenolaižot acis no šī miera simbola, viņš jāja uz priekšu.
Tad kāds angļu kareivis, acīmredzot nepamanījis parlamentāriešus un nedzirdējis hercoga saucienu, sagrāba viņa zirgu aiz pavadas. Kad priecīgais hercogs nepievērsa kareivim uzmanību, anglis tam dūra ar pīķi sejā.
— Man tikai nepateica, — Žans Pekuā piebilda, — kur tieši hercogs ir ievainots, bet brūcei ir jābūt šausmīgai. Pīķa uzgalis nolūza un palika ievainojumā! Hercogs, pat neieliedzies, nokrita ar seju uz leju. To angļi, man šķiet, saplosīja gabalos, bet tas taču hercogam neko nepalīdz! Hercogu tūlīt aiznesa projām,un kopš tā brīža viņš nav nācis pie samaņas.
— Tas nozīmē, ka pilsēta vēl nav mūsu? — Gabriels jautāja.
— Ko jūs! Hercogs de Nevērs pieņēma parlamentāriešus un piedāvāja tiem visizdevīgākos noteikumus. Tomēr pat tādas pilsētas atgūšana nespēj aizvietot Francijai hercoga zaudējumu.
— Ak Dievs, jūs par viņu runājat kā par mirušu, — Gabriels sabozās.
— Neko darīt! — audējs tikai nogrozīja galvu.
— Bet kurp jūs mani tagad vedat? Uz kurieni viņu aiznesa?
— Uz Jauno cietoksni, tā vismaz dakterim Ambruāzam Parē sacīja tas cilvēks, kas mums šo vēsti atnesa. Dakteris uzreiz aizgāja uz turieni, bet es steidzos pie jums…
Lūk, mēs jau esam klāt. Šis te ir Jaunais cietoksnis.
Satrauktie pilsētnieki un karavīri piepildīja visas telpas. Jautājumi, piezīmes, versijas lidinājās gaisā virs tūkstošgalvainā pūļa kā svaigs vējiņš virs jaunaudzes.
Vikonts d'Eksmess un Žans Pekuā ar pūlēm izlauzās līdz kāpnēm, kas veda uz durvīm, pie kurām stāvēja sardze.
Dažiem sargiem rokās bija degošas .lāpas, tās meta sarkanīgu blāzmu uz satraukto pūli.
Gabriels sarāvās, kad pēkšņi lāpu gaismā ieraudzīja Ambruāzu Parē. Drūms, norūpējies, ar rokām, sakrustotām uz krūtīm, viņš stāvēja kā sastindzis uz kāpnēm. Asaras tam bija aizmiglojušas acis. Aiz muguras tam mīdījās Pjērs Pekuā. Arī viņš bija drūms un nomākts.
— Jūs esat šeit, dakter! — Gabriels iesaucās. — Ko jūs te darāt? Ja hercogs ir dzīvs, vai tad jūsu vieta nav pie viņa?
— Vai jums man tas jāsaka, vikont! — ķirurgs atsaucās, pazinis Gabrielu. — Ja spējat, iestāstiet to šiem cietpauriem sargiem.
— Kā? Jūs nelaiž? — Gabriels bija pārsteigts.
— Pat negrib dzirdēt! — Ambruāzs Parē sacīja. — Padomājiet, kādu muļķīgu aizspriedumu dēļ mēs varam zaudēt tik vērtīgu cilvēku!
— Bet jums taču ir jātiek pie hercoga! Jūs vienkārši nepratāt to izdarīt…
— Mēs lūdzāmies, pēc tam draudējām, — viņu pārtrauca Pjērs Pekuā. - Uz mūsu lūgumiem viņi atbildēja ar izsmieklu, uz draudiem — ar dūrēm. Dakteris Parē gribēja izlauzties ar spēku, bet viņu krietni pa- mīcīja.
— Kā tad, man taču nav ne titulu, ne zelta ķēdes… — Ambruāzs Parē ar rūgtumu balsī noteica.
— Pagaidiet, — Gabriels teica. — Es izdarīšu tā, ka jūs ielaidīs.
Viņš uzkāpa pa kāpnēm, taču durvju sargs aizšķērsoja tam ceļu.
— Piedodiet, — viņš ar cieņu sacīja. — Taču mums ir pavēle nevienu nelaist iekšā.
— Jocīgais! — Gabriels apstājās un teica. — Vai tad šī pavēle ir attiecināma uz vikontu d'Eksmesu, viņa majestātes gvardes kapteini un hercoga de Gīza personīgo draugu? Kur ir tavs priekšnieks? Es gribu ar viņu parunāt.
— Viņš apsargā iekšējās durvis, — sargs kļuva pielaidīgāks.
— Es iešu pie viņa, — vikonts sacīja, — bet jūs, dakter, nāciet man līdzi.
— Jiis, monsenjor, ejiet, ja uzstājat, bet šis cilvēks gan netiks kopā ar jums iekšā.
— Kāpēc tā? Kāpēc dakteris nevar iet pie ievainotā?
— Visi ārsti, kam ir tiesības, sen jau ir pie hercoga. Vairāk neviens ārsts tur nav nepieciešams, tā mums teica.
— Tas mani biedē visvairāk, — nosmīnēja Ambruāzs Parē.
— Bet šim te nav nekādu dokumentu. Es viņu labi pazīstu. Viņš ir izglābis daudzus karavīrus, tiesa, taču tādi neārstē hercogus.
— Tu par daudz pļāpā! Es pieprasu, lai dakteris Parē nāktu kopā ar mani! — Gabriels kļuva nepacietīgs.
— Tas nav iespējams, vikonta kungs.
— Es to pieprasu!
— Es nevaru jums pakļauties. Tāda ir pavēle.
Ambruāzs sašutis iesaucās:
— Šo bezjēdzīgo strīdu laikā hercogs var nomirt!
Šis izsauciens kliedēja Gabriela pēdējās šaubas.
— Jūs tātad gribat, lai es jūs noturu par angļiem? — Gabriels iesaucās. — Jo sliktāk jums! Lai glābtu hercoga dzīvību, nebūtu žēl nogalināt divdesmit tādus kā jūs. Paskatīsimies, vai jūsu šķēpi būs pretinieki manam zobenam?