Viņš zibenīgi izrāva savu zobenu. Viņš to augstu pacēla un, vedot sev līdzi Ambruāzu Parē, kāpa pa kāpnēm uz augšu.
Viņa stājā, skatienā bija tik patiesi draudi, bet ārsta uzvedībā — tik liels spēks un pārliecība, ka sargi viņus palaida.
— Hei! Laidiet viņus! — iesaucās kāds no pūļa. — Viņiem ir tāds izskats, it kā tos pats Dievs būtu sūtījis izglābt hercogu de Gīzu!
Šaurā gaitenī lielās zāles priekšā Gabriels un Ambruāzs Parē ieraudzīja virsnieku — sardzes priekšnieku. Vikonts d'Eksmess nekavējās, tikai uzsauca tam balsī, kas necieta iebildumus:
— Es viņa augstībai vedu jaunu ķirurgu.
Virsnieks klusējot atdeva godu un palaida tos garām.
Gabriels un Parē iegāja. Neviens tiem nepievērsa uzmanību.
Istabas vidū uz nestuvēm nekustīgi gulēja hercogs de Gīzs. Viņa galva
bija asinīs, seja — šķērsām pāršķelta. Šķēpa smaile bija ietriekusies virs labās acs, sadragājusi vaigu un iznākusi ārā pie kreisās auss. Uz brūci bija briesmīgi skatīties.
Apkārt ievainotajam bija sapulcējies ducis visādu ārstu. Apmulsuši, uztraukti, tie neko nedarīja, tikai saskatījās un paklusām sarunājās.
Kad Gabriels un Ambruāzs Parē ienāca, viens no viņiem ar svarīgu sejas izteiksmi teica:
— Mēs tātad esam nonākuši pie kopīga slēdziena, ka hercoga de Gīza ievainojums, mums visiem par lielu nelaimi, ir jāatzīst par nāvīgu, bezcerīgu, un tas nav pakļauts nekādai ārstnieciskai ietekmei. Lai iegūtu mazāko cerību uz izglābšanos, vispirms ir jāizņem no brūces uzgaļa atlūza, bet tāda iejaukšanās novedīs pie letāla iznākuma…
— Pēc jūsu domām, labāk viņam ļaut nomirt? — Ambruāzs Parē nikni iesaucās, stāvēdams aiz muguras nīgrajiem ārstiem.
Cildenais orators pacēla galvu, lai paskatītos uz nekauņu, kurš uzdrošinājās viņu pārtraukt un, nevienu neieraudzījis, vaicāja:
— Vai atradies varonis, kurš uzdrošināsies pieskarties šai izcilajai galvai, nebaidoties saīsināt hercoga mūžu?
— Atradies! — Ambruāzs Parē atsaucās un, lepni izslējies, piegāja pie kolēģiem.
Nepievēršot uzmanību pārsteigto ķirurgu kurnēšanai, viņš pārliecās pār hercogu un sāka apskatīt viņa ievainojumu.
— Ak, tas ir dakteris Ambruāzs Parē, — nevērīgi izmeta galvenais ārsts, kurš beidzot bija pazinis kolēģi, kurš atļāvās nepiekrist kopīgajam viedoklim. — Acīmredzot Parē kungs aizmirsis, ka viņam nav tas gods būt hercoga de Gīza ārstu sarakstā.
— Labāk sakiet, — Ambruāzs indīgi nosmējās, — ka es esmu viņa vienīgais ārsts, jo visi pārējie no viņa ir atteikušies. Pirms dažām dienām hercogs de Gīzs, būdams klāt brīdī, kad es operēju, paziņoja man, ka nepieciešamības gadījumā rēķinās ar manu palīdzību. Tur bija arī vikonts d'Eksmess, viņš to vaf apstiprināt.
— Jā, tā tas patiešām bija! — Gabriels atsaucās.
Ambruāzs Parē klusēdams turpināja savu darbu.
— Nu? — galvenais ārsts ironiski pasmaidīja. — Pēc apskates jūs vēl joprojām uzstājat, ka šķemba ir jāizņem?
— Pēc apskates uzstāju, — Ambruāzs Parē stingri teica.
— Kādu neparastu instrumentu jūs grasāties izmantot operācijā?
— Savas paša rokas.
— Ko? Es protestēju! — ķirurgs iespiedzās.
— Mēs arī esam pret, — piesteidzās pārējie mediķi.
— Vai jums ir cits paņēmiens, kā glābt hercogu? — Parē vaicāja.
— Nav, bet viņu glābt nemaz nav iespējams, — ārsti pretojās.
— Tad viņš ir mans! — Ambruāzs izstiepa roku pār nekustīgi gulošo ķermeni, it kā ņemdams to savā aizgādībā.
— Bet mēs ejam projām, — galvenais ārsts augstprātīgi paziņoja, it kā gatavojoties aiziet.
— Ko jūs gribat darīt? — Ambruāzu tincināja pārējie.
— Ja hercogs jums visiem skaitās jau miris, es apiešos ar viņu kā ar līķi. — Un, nometis apmetni, viņš uzrotīja piedurknes.
— Ak Dievs! Tādi eksperimenti ar viņa augstību! Viņš taču vēl elpo! — sašutis iesaucās kāds vecs ķirurgs.
— Bet kā jūs domājat! — caur zobiem novilka Ambruāzs, no hercoga nenolaižot skatienu. — Man viņš tagad nav cilvēks, un pat ne dzīva būtne, bet tikai objekts! Skatieties!
Viņš droši uzlika kāju hercogam uz krūtīm. Šausmu un izbaiļu vilnis pāršalca telpu.
— Piesargieties, kungs! — hercogs de Nevērs pieskārās Ambruāza plecam. — Piesargieties! Ja jūs kļūdīsieties, es par jums nevarēšu atbildēt hercoga draugu un padoto priekšā.
Ambruāzs pagriezās un skumji pasmaidīja.
— Jūs riskējat ar savu galvu! — kāds iesaucās no telpas dziļuma.
Tad Ambruāzs Parē svinīgi sacīja:
— Lai notiek! Es riskēšu ar savu galvu, mēģinot izglābt, lūk, šo! Bet tagad gan, — viņš enerģijas uzplūdā piebilda, — lai mani neviens netraucē!
Visi pagāja nost, izrādīdami cieņu jaunā speciālista gara stiprumam.
Saspringtajā klusumā bija dzirdama vienīgi uztraukto vērotāju saraustītā elpa.
Ambruāzs, atspiedies ar celi pret hercoga krūtīm, pieliecās, uzmanīgi paņēma šķembas galu un sāka lēni, bet tad arvien straujāk kustināt to. Hercogs noraustījās. Lielas sviedru lāses izspiedās tam uz pieres. Ambruāzs Parē uz mirkli apstājās, bet tad turpināja iesākto.
Pēc minūtes, kas visiem šķita mūžības garumā, šķēpa uzgaļa atlūza bija izņemta no brūces. Ambruāzs aizmeta to un noliecās pār vaļējo brūci. Kad viņš pacēla galvu, viņa sejā mirdzēja laimīgs smaids.
It kā tikko apzinājies visa notikušā svarīgumu, viņš nokrita ceļos, pacēla rokas pret debesīm, un prieka asaras ritēja tam pār vaigiem.
Neviens nesacīja ne vārda, visi gaidīja, ko teiks viņš. Beidzot atskanēja viņa satrauktā balss:
— Nu es varu garantēt, ka hercogs de Gīzs dzīvos!