Tādā veidā, šeit, karaļa apartamentos, varēja redzēt tos, kam lemta svarīga loma Francijas vēsturē tuvākajās desmitgadēs, kas būs pilnas kaislību, slavas un ciešanu.
Troņmantnieks ir nākošais Fransuā II, Elizabete — nākošā Filipa II sieva un Spānijas karaliene, Kārlis — vēlākais Kārlis IX, Indriķis būs Indriķis III. Margaritai Valuā lemts kļūt par karalieni un Indriķa IV sievu, Fransuā būs Alansonas, Anžū un Brabantes hercogs. Mariju Stjuarti gaidīja divi karaļa kroņi un ērkšķu vainags dzīves galā.*
Slavenais Plutarha tulkotājs vēroja bērnu rotaļas skumju pilnām, bet vērīgām acīm, it kā ieskatoties Francijas liktenī.
— Nē, nē, Fransuā iekšā netiks, — mežonīgi kliedza Kārlis Maksi- miliāns, netālā nākotnē galvenais Bērtuļa nakts vaininieks.**
Viņam kopā ar brāļiem izdevās aiztaisīt aizbīdni un pilnīgi atņemt troņmantniekam cerības tikt istabā. Bet tas, nespēdams tikt galā ar trim bērniem, sita kājas pret zemi un žēlbjās.
— Nabaga Fransuā! Kā viņi to moka, — Marija Stjuarte sacīja.
— Nekustieties, troņmantnieka kundze, citādi es ar šo kniepadatu netikšu galā, — mazā šķelme Margarita iesmējās.
— Pabeigsim šo te, — sacīja maigā Elizabete, — un es ielaidīšu nabaga Fransuā par spīti tiem velnēniem. Es nespēju noskatīties viņa mocībās!
— Elizabet, tu mani saproti, — Marija Stjuarte nopūtās.
Nekas nevarēja būs apburošāks par šīm četrām skaistulēm, tik atšķirīgām savā starpā. Diāna — skaidrības un kautrības iemiesojums, Eli-
Marija Stjuarte — Francijas karaliene 1559.-1560. gadā un Skotijas karaliene 1560.-1568. gadā. Anglijas karaliene Elizabete II viņu sodīja ar nāvi 1587. gadā.
Kārlis IX — Francijas karalis 1560.-1574. gadā. Viņa valdīšanas laikā 1572. gada 24. augustā, sv. Bērtuļa svētku naktī viņa māte Katrīna Mediči kopā ar hercogiem de Gīziem sarīkoja masu slaktiņu hugenotiem katoļticības vārdā. Parīzē vien tika nogalināti divi tūkstoši cilvēku.
Elizabete — maigums un majestātiskums, Marija Stjuarte — valdzinošs lēnīgums, Margarita — tieši pretēji, vējaini strauja.
Aizkustinātais un sajūsminātais karalis skatījās un nevarēja beigt jūsmot par šo lielisko skatu.
Beidzot viņš nolēma kāpt pār slieksni.
— Karalis! — bērni iesaucās un pieskrēja pie tēva.
Tikai Marija Stjuarte atpalika mazliet no pārējiem, nemanāmi atdarījās durvis un troņmantnieks iebrāzās istabā.
Tagad dzimtas jaunā paaudze bija pilnā sastāvā.
— Labdien, bērni, — karalis tos sveicināja, — priecājos, ka jūs visi esat sveiki un veseli. Mans nabaga Fransuā, tevi negribēja laist iekšā! Tas nekas, drīz tu varēsi tikties ar savu mazo sieviņu, cik gribēsi un kad sagribēsi. Jūs tik ļoti mīlat viens otru, mani bērni?
— Jā, valdniek, es mīlu Mariju! — kaismīgi iesaucās Fransuā un noskūpstīja savas nākamās sievas roku.
— Monsenjor, — lēdija Lenoksa stingri aizrādīja, — dāmām neskūpsta roku visu acu priekšā, jo īpaši viņa majestātes klātbūtnē. Ko gan karalis nodomās par Marijas kundzi un viņas audzinātāju?
— Bet tā taču ir mana roka, — troņmantnieks atbildēja.
— Vēl nav jūsu, monsenjor, — guvernante iebilda, — un es gribu savu pienākumu izpildīt līdz galam.
— Nomierinies, — Marija čukstēja līgavaiņiem, kurš jau sāka dusmoties, — kad viņa aizgriezīsies, es tev atkal iedošu savu roku.
Karalis pie sevis nosmējās.
— Jūs esat ļoti stingra, milēdij… Bet jums ir taisnība, — viņš tūdaļ apķērās. — Bet jūs, messir Amio, vai esat ar saviem audzēkņiem apmierināts? Klausiet, kungi, savu skolotāju, viņš stāv tuvu senatnes gudrajiem vīriem…
Nu, bērni, man gribējās jūs redzēt pirms svinību sākuma, un es esmu priecīgs, ka man tas izdevās. Tagad, Diāna, es esmu jūsu rīcībā. Iesim, mans bērns.
Diāna zemu paklanījās tēvam un sekoja viņam.
VI
Diāna de Kastro
Diānai de Kastro, kuru mēs redzējām kā meitenīti, tagad bija apmēram astoņpadsmit gadu.
Daba visus solījumus bija turējusi, piešķirdama' skaistumam valdzinošu pilnību. Viņas sejas daiļajos, dižciltīgajos vaibstos bija jūtama pirmatnēja skaidrība.
Pēc rakstura un prāta viņa joprojām bija tas pats bērns, kādu mēs to pazinām. Viņai vēl nebija pat trīspadsmit gadu, kad hercogs de Kastro, kuru viņa pirmo un pēdējo reizi redzēja savā laulību dienā, tika nogalināts Ēdenes aplenkuma laikā. Pa sēru laiku karalis jauniņo atraitni ievietoja Parīzes Svēto jaunavu klosterī.
Tur viņai tā iepatikās mūķeņu dzīve, ka Diāna lūdza, lai tēvs ļauj tai vēl ilgāk palikt labsirdīgo mūķeņu un draudzeņu sabiedrībā. Nevarēja nepildīt tik cildenu vēlēšanos, un Indriķis no klostera izsauca Diānu tikai pirms mēneša, kad Monmoransī, baidoties no Gīzu pieaugošās ietekmes uz valsts lietām, lūdza savam dēlam karaļa un viņa favorītes meitas roku.
Mēneša laikā, ko viņa pavadīja galmā, Diāna strauji iekaroja visu pielūgsmi un cieņu. Jo, kā savā grāmatā par ievērojamām sievietēm rakstīja Pjērs Brantoms*, „…viņa bija ļoti laipna un nevienam nedarīja ļaunu, viņai bija plaša, cēla sirds un smalka, dižena un maiga dvēsele."
Pjērs Brantoms (1535-1614) — rakstnieks, piedalījās karā pret hugenotiem. Grāmatās «Ievērojamu cilvēku un izcilu karavadoņu dzīve" un «Ievērojamu sieviešu dzīve" aprakstīja galma intrigas, karus, fiksējis daudz interesantu faktu par saviem laikabiedriem.
Viņā nebija nekāda naidīguma, nekāda asuma. Reiz, kad kāds viņas klātbūtnē izteicās, ka franču asiņu princesei jābūt varonīgai un ka Diānas kautrīgums pārāk ož pēc klostera, viņa dažu dienu laikā iemācījās jāt ar zirgu un neatpalika ne no viena jātnieka drosmē un prasmē. Kopš tā laika viņa sāka braukt līdzi karalim medībās.