Patiešām, vēl pēc dažām stundām hercogs atguva samaņu un pat runas spējas…
Ambruāzs beidza pārsiešanu, bet Gabriels stāvēja pie gultas, kur bija pārnests slavenais pacients.
— Gabriel, — hercogs teica, — es jums esmu pateicīgs ne tikai par Kalē atgūšanu, bet par manu dzīvību arī. Jūs gandrīz vai ar spēku esat izcīnījis daktera Parē tiesības piekļūt pie manis.
— Jā, jūsu gaišība, — Ambruāzs apstiprināja, — ja ne vikonts d'Eksmess, mēs pie jums nebūtu tikuši klāt.
— Jūs abi mani izglābāt!
— Nerunājiet tik daudz, jūsu gaišība, — ārsts viņu pārtrauca.
— Vēl vienu jautājumu.
— Kādu, jūsu 'gaišība?
— Dakter, vai manu veselību ietekmēs šis briesmīgais ievainojums?
— Nekādā ziņā. Paliks vienīgi rēta, var sacīt — zīme!
— Rēta, un tikai? — hercogs bija pārsteigts. — Rētas piestāv karotāja sejai. Lai mani sauc par «Iezīmēto", man nekas nav pretī. «Iezīmētais", tas neskan slikti.
Visiem ir zināms, ka arī laikabiedri un pēcteči pievienojās viņa domām, un hercogs de Gīzs iegāja vēsturē ar vārdu «Iezīmētais".
XXIV
Negaidītais atrisinājums
Tagad pārcelsimies uz Pekuā ģimenes ēdamistabu, kurp Žans lika aizvest Martēnu.
7. janvāra vakarā Ambruāzs Parē ar viņam raksturīgo veiksmīgumu nabaga Martēnam izdarīja amputāciju, kuru uzskatīja par nepieciešamu. Trauslā cerība, ka Martēns paliks dzīvs, tika nomainīta ar pārliecību, ka viņš, lai arī sakropļots, bet noteikti dzīvos.
Ir grūti aprakstīt Pjēra Pekuā nožēlu vai, pareizāk sakot, sirdsapziņas mokas, kas tam uznāca tad, kad viņš no Žana uzzināja patiesību.
Būdams krietns vīrs, Pjērs Pekuā sev nevarēja piedot savu šausmīgo kļūdu. Nu viņš lūdzās, lai Martēns izmanto visu, ko vien ieročmeistars spēj dot. Pilnīgi saprotams, ka Martēns jau sen bija piedevis viņam.
Tāpēc nevajag brīnīties, ja mēs tagad ieraudzīsim Martēnu ģimenes padomē, līdzīgu tai, kas notika pirms Jaunā gada.
Vikonts d'Eksmess, kurš tajā pašā vakarā gatavojās doties uz Parīzi, arī piedalījās šajā savdabīgajā sanāksmē, kura nebija tik mokoša kā iepriekšējā.
Patiešām, atgūt Pekuā dzimtas godu vairs nešķita tik neiespējami, īstais Martēns bija precējies, taču tas nenozīmēja, ka ir precējies arī viņa dubultnieks. Bija tikai jāatrod vainīgais.
Tātad, šobrīd Pjērs Pekuā bija mierīgs un nopietns, Žans — skumjš, bet Babete — nomākta.
Gābriels klusuciešot skatījās uz viņiem, bet Martēns centās tos uzmundrināt, stāstot viņiem miglainus un nekonkrētus faktus no sava dubultnieka biogrāfijas.
Pjērs un Žans Pekuā tikko bija atgriezušies no hercoga de Gīza. Hercogs gribēja pēc iespējas ātrāk pateikties drosmīgajiem patriotiem par veiklību un varonību, ko viņi parādīja pilsētas atbrīvošanas laikā. Gabriels, izpildot viņa lūgumu, bija azvedis tos pie hercoga.
Priecīgi satrauktais Pjērs Pekuā ar lepnumu stāstīja Babetei, kā viņiem gājis.
— Jā, māsiņ, d'Eksmesa kungs izklāstīja hercogam de Gīzam visu, ko mēs bijām šajā sakarā ieplānojuši un izdarījuši. Viņš, protams, visu stipri pārspīlēja un glaimoja mums. Un tad šis cildenais cilvēks no visas sirds mums pateicās un piebilda, ka arī viņam gribētos kaut ko darīt mūsu labā… Tad es nolēmu… Vārdu sakot, ja mums izdosies sameklēt to, kurš tev nodarījis pāri, es lūgšu, lai hercogs piespiež viņu tevi apprecēt…
Viņš apklusa lepns uz sevi, bet kad attapās, pārsteigts manīja, ka Babete raud.
— Kas tev ir, māsiņ?
— Cik es esmu nelaimīga! — Babete rija asaras.
— Nelaimīga? Kāpēc? Man šķiet, ka viss nokārtosies…
— Nekas nenokārtosies!
— Nomierinies, gan būs labi… Tavs iemīļotais atgriezīsies, un tu būsi viņa sieva.
— Bet ja nu es pati to nemaz negribu? — Babete iesaucās.
Gabriels pamanīja, cik ļoti šī vēsts iepriecina Žanu Pekuā.
— Pati negribi? — Pjērs bija neizpratnē. — Bet tu taču viņu mīlēji?
— Es mīlēju to, kas bija maigs, labs un kas, kā man šķita, mīlēja mani. Bet es neieredzu to, kurš mani piekrāpa, slēpjoties zem sveša vārda!
— Bet ja viņš tomēr tevi precētu?
— Viņš to darītu piespiedu kārtā un dotu man savu vārdu vai nu no bailēm, vai aprēķina. Nē, to es negribu!
Tad Pjērs Pekuā kļuva drūms un bargi teica:
— Tu nedrīksti sacīt „negribu"!
— Saudzējiet mani, neatdodiet mani tam, ko paši uzskatāt par gļēvuli un nelieti!
— Bet tavam bērnam nebūs tēva!
— Labāk lai nav tēva, kurš to neieredzēs, nekā nav mātes, kura to mīl, jo apprecoties ar tādu neģēli es nomiršu no kauna un no bēdām!
— Manuprāt, labāk būt nelaimīgai nekā krist negod.ā! — Pjērs iekarsa. — Kā vecākais brālis un ģimenes galva es gribu, vai dzirdi? — gribu, lai tu ar viņu precētos, jo tikai viņš var tev iedot savu vārdu. Es pratīšu tevi piespiest!
— Jūs mani piespiedīsiet mirt, mans brāli, — gandrīz nedzirdami Babete nočukstēja. — Labi, es samierināšos… tāds ir mans liktenis. Neviens mani neaizstāvēs.
Sakot šos vārdus, viņa nenovērsa skatu no Gabriela un Žana Pekuā, taču abi klusēja. Beidzot Zans neizturēja un uzsāka ironisku tirādi, nemitīgi skatīdamies uz Pjēru.
— Kas gan lai tevi aizstāv, Babete? Vai tad brāļa spriedums nav pietiekami gudrs un taisnīgs? Jo viņš taču mums ir nepārspējams šādu jautājumu risināšanā. Viņš no sirds rūpējas par mūsu dzimtas labo slavu un tā dēļ gatavs… Ko?.. Ar varu tevi apprecināt ar nelieti! Brīnišķīga ideja! Lai tu vai mirsti aiz bēdām, bet dzimtas gods būs glābts. Neko teikt, saprātīga rīcība!..
Zans Pekuā runāja tik kaismīgi un aizrautīgi, ka pārsteigta bija par Babete.
— Es tevi vairs nepazīstu, Zan, — arī Pjērs brīnījās. — Tu, kas parasti esi tik mierīgs un līdzsvarots, pēkšņi sāc tā runāt!