— Es tā runāju tāpēc, ka labi redzu to strupceļu, kurā tu savas muļķības dēļ dzen Babeti un mūs.
— Jā, stāvoklis patiešām ir sarežģīts, — Pjērs piekrita. — Bet vai es tur esmu vainīgs? Tu iebilsti — labi. Piedāvā mums citu izeju. Vai tev tāda ir?
— Ir! — Zans klusi noteica.
— Kāda? — Pjērs un Babete iesaucās abi reizē.
Arī vikonts d'Eksmess saausījās.
— Vai tiešām neatradīsies godīgs cilvēks, kurš visu saprastu, piedotu un ņemtu Babeti par sievu?
Pjērs neuzticīgi nogrozīja galvu:
— Tie ir tikai tukši vārdi… To var izdarīt tikai nekrietns vai arī iemīlējies vīrietis.
— Es nemaz nekrietnu nepiedāvāju. Bet vai tad otrs variants ir tik neiespējams? Vai nevar iemīlēt Babeti un miera un nākotnes laimes labā aizmirst pagātni? Ja tā notiktu, ko tu sacītu, Babete? Un tu, Pjēr?
— Ak, tas ir iespējams tikai sapnī! — Babete iesaucās, bet acīs tai iedzirkstījās cerība.
— Vai tu tādu cilvēku zini, Žan? — Pjērs vaicāja tieši.
Žans pēkšņi samulsa, sakautrējās un noburkšķēja kaut ko nesaprotamu. Viņš nemanīja, cik ārkārtīgi vērīgi Gabriels seko katram viņa vārdam, katrai kustībai, jo viņš pats izmisīgi vēroja Babeti, kura, acis nodūrusi, alkaini uzsūca katru sava attālā radinieka vārdu, kurš skaisti runāt nebija mācījies. Beidzot Zans, dziļi ievilcis elpu, sacīja:
— Jā, varbūt tas tiešām ir tikai sapnis… Jo lai tas piepildītos, vajag ne tikai, lai šis cilvēks ļoti mīlētu Babeti, bet lai arī viņa pati to mīlētu… kaut mazliet… Pilnīgi iespējams, ka viņš palūgs, lai pret viņu tā ir iecietīga, jo viņš nav vairs jauns un arī ne skaists… Un arī Babete pati varbūt nemaz negribēs… Tāpēc es domāju, ka tas laikam tiešām ir tikai sapnis un vairāk nekas…
— Tiesa, tikai sapnis, — Babete skumji piekrita viņam, — taču pilnīgi citu iemeslu dēļ nevis to, ko jūs, Žan, pieminējāt. Šis krietnais cilvēks vienmēr man šķitīs jauns, skaists un vēlams, jo ar savu rīcību būs man sniedzis vispatiesāko mīlestības pierādījumu, kādu vien sieviete var vēlēties. Mans pienākums ir tādu cilvēku iemīlēt uz visu mūžu… Bet nē, tāds cilvēks nevar rasties, bet ja arī radīsies, tad labi apdomājis un izsvēris visu, viņš vienalga pēdējā brīdī atkāpsies… Lūk kāpēc, mīļais Zan, tas ir tikai sapnis.
— Bet ja nu tomēr tā ir īstenība? — Gabriels pēkšņi piecēlies pavaicāja.
— Ko jūs teicāt? — Babete samulsa.
— Es saku, Babete, ka tāds cilvēks — uzticams un godīgs, eksistē.
— Vai jūs viņu pazīstat? — Pjērs sāka uztraukties.
— Pazīstu! — jauneklis pasmaidīja. — Viņš jūs patiešām mīl, Babete, un jūs bez visādām atrunām varat viņa upuri pieņemt. Arī tāpēc, ka jūs dosiet pretī ne mazāk, kā saņemsiet pati. Jūs viņam dāvāsiet laimi, bet iegūsiet viņa labo vārdu. Vai tad tā nav, Zan Pekuā?
— Vikonta kungs… Es nezinu… — Zans apmulsa.
— Jūs, Zan, tikai vienu neesat ņēmis vērā, — Gabriels smaidot turpināja, — Babete pret jums jūt ne tikai dziļu cieņu un sirsnīgu pateicību, bet arī īstu maigumu. Pamanījusi jūsu mīlestību, viņa sajuta lepnumu, prieku, bet pēc tam jutās laimīga. Tieši tajā laikā viņa sāka neieredzēt nekrietno cilvēku, kurš viņu ir piekrāpis. Tieši tāpēc viņa lūdz, lai brālis nespiež viņu precēt to, kurš kļuvis viņai dziļi pretīgs. Vai es pareizi saku, Babete?
— Taisnību sakot, jūsu augstība… es pati nezinu, — Babete bija bāla kā sniegs.
— Viņa nezin, viņš arī, — Gabriels sadusmojās. — Kā tad tā, Babete? Zan? Vai jūs nedzirdat savu sirdsbalsi? Tas nav iespējams. Vai man jums jāsaka, Babete, ka Zans jūs mīl? Vai varbūt jūs, Zan, šaubāties par Babetes jūtām?
— Vai tas var būt? — Pjērs Pekuā iesaucās. — Nē, tā būtu pārāk liela laime!
— Paraugieties uz viņiem! — Gabriels sacīja.
Babete un Žans skatījās viens uz otru, bet tad, gluži negaidīti, metās viens otra apskāvienos.
Priecīgais Pjērs, it kā būtu zaudējis valodu, vēlāk klusējot paspieda Žanam roku. Šis ciešais rokasspiediens bija daiļrunīgāks par jebkuriem vārdiem.
Kad sajūsmas izpausmes noklusa, Gabriels paziņoja:
— Darīsim tā. Žans Pekuā pēc iespējas ātrāk apprecēs Babeti, bet pirms viņš pārvācas dzīvot uz sava radinieka namu, viņi kādu laiku padzīvos pie manis Parīzē. Tādā veidā Babetes noslēpums — šīs laimīgās laulības bēdīgais iemesls, tiks aprakts to piecu cilvēku sirdīs, kas mēs te esam klāt. Mani labie, dārgie draugi, kopš šī brīža jūs varat dzīvot mierīgi un priecīgi un bez bažām raudzīties nākotnē!
— Milzīgs jums paldies, augstsirdīgais viesi! — Pjērs Pekuā iesaucās un noskūpstīja Gabrielam roku.
— Tikai jums mēs esam pateicību parādā par savu laimi! — Žans piebilda.
— Katru dienu no rīta un vakarā, — Babete noteica, — mēs lūgsim Dievu par jums, mūsu glābēju!
— Ari es jums pateicos, Babete, — Gabriels aizkustināts atbildēja, — par šo domu. Lūdziet Dievu, lai jūsu glābējs pats būtu glābts.
XXV Labā zīme
— Sasodīts! — Žans Pekuā iesaucās. — Jūs citiem esat sagādājis tik lielu laimi, ka katrā ziņā sasniegsiet savējo!
— Jā, cerēsim, ka jūsu vēlējums man būs laba zīme, — Gabriels sacīja. — Tomēr jūs paši redzat, ka man jūs ir jāpamet… Bet kāpēc? Varbūt, ka asaru un bēdu dēļ. Nerunāsim vairs par to, bet labāk apspriedīsim to, kas interesē mūs visus.
Norunāja kāzu dienu, kurā, sev par lielu nožēlu, Gabriels nevarēs piedalīties, un tad arī Babetes un Žana aizbraukšanas dienu uz Parīzi.
— Pilnīgi iespējams, ka es pats nevarēšu jūs uzņemt savā namā, — Gabriels skumīgi sacīja. — Man acīmredzot nāksies uz kādu laiku izbraukt no Parīzes. Bet jūs brauciet. Aloīze, mana audžumāte, jūs sagaidīs ar atplestām rokām.