Kas attiecas uz Martēnu, viņam pagaidām bija jāpaliek Kalē. Ambruāzs Parē paziņoja, ka viņš varēs izveseļoties pēc diezgan ilga laika pie ļoti labas kopšanas.
— Tikko tev kļūs labāk, mans uzticamais draugs, atgriezies arī tu Parīzē. Lai kas ar mani notiktu, savu solījumu es izpildīšu, — sacīja vikonts d'Eksmess, — es atbrīvošu tevi no ēnas, kas tevi ir mocījusi. Nu es esmu divtik šajā lietā ieinteresēts.
— Jūsu gaišība, domājiet par sevi, nevis par mani, — Martēns sacīja.
— Parādiem jātiek samaksātiem. Man ir laiks iet. Palieciet sveiki, mani draugi. Man ir jāatgriežas pie hercoga de Gīza.
Pēc stundas ceturkšņa Gabriels jau bija pie hercoga.
— Beidzot! — Fransuā de Gīzs pasmaidīja. — Godkārīgais Gabriels ir klāt!
— Visa mana godkārība aprobežojas ar to — palīdzēt jums, cik pietiek spēka, jūsu augstība, — Gabriels atbildēja.
— Nē, tā vēl nav godkārība, — hercogs iebilda. — Es to tā saucu tādēļ, — viņš jokojot piebilda, — ka jūs esat pie mans vērsies ar tik daudziem tik ļoti neparastiem lūgumiem, ka es, taisnību sakot, nezinu, vai spēšu tos visus izpildīt.
— Kad es tos lūdzu, tad domāju ne tik daudz par saviem nopelniem, monsenjor, cik par jūsu augstsirdību.
— Jūs gan esat ļoti labās domās par manu augstsirdību, — hercogs nosmīnēja. — Spriediet pats, marķīz de Vodemon, — viņš griezās pie augstmaņa, kas sēdēja pie viņa gultas, — vai drīkst apgrūtināt augstas personas ar tik neizpildāmām prasībām? Jūs tikai paklausieties, kādas nedzirdētas balvas no manis grib saņemt šis vikonts d'Eksmess!
— Es jau iepriekš paredzu, — iebilda marķīzs de Vodemons, — ka tas nemaz nebūs par daudz tik lieliskam karotājam, kāds ir vikonts. Taču es paklausīšos.
— Pirmkārt, — hercogs de Gīzs sacīja, — d'Eksmesa kungs vēlas, lai es paturu viņa nelielo kaujas vienību, kuru viņš ir nolīdzis pats par savu naudu. Viņš pats ņem līdzi tikai četrus cilvēkus. Un šie brašuļi, kurus viņš man uzspiež, ir tīrie velni, kas kopā ar vikontu ieņēma nepieejamo Rizbanka fortu. Kurš no mums abiem — es vai vikonts d'Eksmess, ir ieguvējs?
— Jādomā, ka jūs gan, — marķīzs de Vodemons pasmaidīja.
— Nu labi, es uzņemšos šo pienākumu, — hercogs jautri iesmējās. — Es neļaušu tiem stāvēt dīkā, Gabriel. Tikko es tikšu uz kājām, es ņemšu tos līdzi jaunā karagājienā. Mēs neatstāsim angļiem ne pēdu franču zemes! Arī Malmors ar visiem viņa ievainojumiem, arī viņš nāks. Dakteris Parē man apsolīja Malmoru salāpīt.
— Viņš būs ļoti laimīgs, monsenjor! — Gabriels teica.
— Tā ir pirmā laipnība… Nākošā ir tāda — d'Eksmesa kungs man atgādina, ka šeit, Kalē, uzturas Diāna de Kastro, karaļa meita. Kā jūs jau zināt, de Vodemona kungs, viņa bija angļu gūstā. Vikonts vēlas lai es blakus ikdienas darīšanām neaizmirstu arī par šo karaļa atvasi. Kas tad tas ir — pienākums vai laipnība, kuru man izrāda vikonta kungs?
— Protams, laipnība, — atbildēja marķīzs de Vodemons.
— Tātad arī otrais punkts būtu nokārtots. Lai arī es neskaitos pārāk labs galminieks, tomēr es zinu, kā muižniekam pieklājās izturēties pret dāmu un man ir skaidri mani pienākumi pret de Kastro kundzi. Viņa tiks nogādāta Parīzē, kad un kā pati vēlēsies.
Gabriels klusēdams paklanījās hercogam, nevēlēdamies izrādīt, cik liela nozīme viņa acīs ir šim solījumam.
— Treškārt. Lords Ventvorss, šīs pilsētas bijušais gubernators tika saņemts gūstā. To izdarīja vikonts personīgi. Kapitulācijas laikā mēs vienojāmies ar angļiem atbrīvot viņu pret izpirkšanas maksu. Taču d'Eksmesa kungs iesaka mums parādīt vēl lielāku augstsirdību. Viņš lūdz aizsūtīt lordu Ventvorsu uz Angliju atpakaļ bez nekādas kompensācijas. Vai tāda rīcība, apliecinot mūsu augstsirdību, neceļ mūsu prestižu jūras šauruma otrā krastā? Tādā veidā vikonts atkal mums ir izdarījis pakalpojumu.
— Turklāt viscildenākajā veidā! — marķīzs apstiprināja.
— Tātad, Gabriel, varat būt mierīgs, de Terma kungs jau ir devies atbrīvot lordu Ventvorsu un atdot viņam zobenu. Viņš varēs aizbraukt jebkurā tam vēlamā laikā.
— Esmu jums ļoti pateicīgs, bet nedomājiet, ka es esmu tik sevišķi augstsirdīgs. Es tikai uzskatu par nepieciešamu norēķināties ar viņu par to laipnību, ko viņš man parādīja, kamēr biju viņa gūstā, kā arī dot tam godprātības paraugstundu — to viņš sapratīs bez vārdiem.
Viss ritēja lieliski, tomēr Gabriels bija nemierīgs — kāpēc hercogs neko nesaka par pašu galveno? Viņš sadūšojās un sacīja:
— Monsenjor, man gribētos jums atgādināt par solījumu, ko jūs man devāt pirms Rizbanka forta ieņemšanas.
— Pagaidiet, nepateicīgais jaunekli! Pēc trīs tik svarīgiem lūgumiem arī man ir tiesības lūgt jums izdarīt kādu pakalpojumu! De Vodemona kungs to var apstiprināt. Es jūs lūdzu aizvest un pasniegt karalim Kalē pilsētas atslēgas…
— Ak, jūsu gaišība! — Gabriels iesaucās.
— Domāju, ka tas jūs pārlieku neapgrūtinās. Šāda veida uzdevumu jums jau ir gadījies pildīt. Vai atceraties, jūs taču bijāt tas, kas veda karalim mūsu iekaroto itāļu pilsētu karogus… Kopā ar atslēgām jūs viņa majestātei nodosiet kapitulācijas akta kopiju un šo vēstuli, kurā ir izstāstīts par to, kā tika ieņemta Kalē. Es šorīt pat to uzrakstīju, neraugoties uz Ambruāza Parē aizliegumu. Ceru, ka jūs būsiet ar mani apmierināti. Lūk, te būs vēstule un atslēgas. Par to, ka tās ir jāglabā, šķiet, pat lieki minēt.
— Arī man ir lieki sacīt, jūsu gaišība, ka nu es uz visu mūžu būšu jūsu parādnieks! — Gabriels iesaucās lielā satraukumā.
Viņš apņēma izrakstīta koka lādīti un aizzīmogoto vēstuli no hercoga rokām. Kas to lai zin, varbūt tieši šajos dārgajos talismanos ir apslēpta Gabriela tēva brīvība un viņa paša laime!