— Nu es jūs vairs neaizturu, — hercogs sacīja. — Jūs laikam pats steidzaties?
— Palieciet sveiks, jūsu gaišība, un vēlreiz liels paldies! — Gabriels sacīja.
Tajā brīdī istabā iesteidzās de Terma kungs, tas pats virsnieks, kuru hercogs sūtīja pēc lorda Ventvorsa.
— Nu vai tad mūsu uzvaras sūtnis var aizbraukt, nesaticies ar sakāves sūtni! — hercogs iesmējās, ieraudzīdams virsnieku. — Ko teiksiet, de Term? Izskatāties apbēdināts…
— Ļoti apbēdināts, jūsu augstība.
— Jā? Kas tad ir noticis? Kur ir lords Ventvorss?
— Pēc jūsu norādījuma es paziņoju lordam Ventvorsam, ka viņš ir brīvs, un atdevu tam viņa zobenu. Viņš uzņēma šo labvēlības izpausmi ļoti vēsi un pilnīgi neko nesacīja. Šāda atturība mani nedaudz pārsteidza. Tikko es biju izgājis, skaļi kliedzieni mani atsauca atpakaļ — lords Ventvorss, izmantojot savu brīvību, tūlīt pat ietrieca sev krūtīs zobenu, ko es tam nupat biju atdevis. Viņš nomira tajā pašā brīdī.
— Sasodīts! — hercogs de Gīzs iesaucās. — Viņš nespēja pārdzīvot pilsētas zaudējumu! Vai ne, Gabriel?
— Nē, jūsu augstība, — Gabriels cieti noteica. — Nē, ne pilsētas krišana noveda lordu Ventvorsu nāvē.
— Kā? Ir kāds cits iemesls?
— Par to es neko negribētu teikt, monsenjor. Es glabātu šo lorda noslēpumu, ja viņš būtu dzīvs, bet pēc viņa nāves vēl jo vairāk. Tomēr, — Gabriels klusāk sacīja, — varu jums atzīties, ka viņa vietā es būtu darījis tieši tāpat. Jā, lords Ventvorss rīkojās pareizi! Ir lietas, kuras godīgs cilvēks var izpirkt tikai ar nāvi.
— Es jūs saprotu, Gabriel, — hercogs domīgs sacīja. — Mēs varam atdot lordam Ventvorsam pēdējo godu, tas ir viss.
— Nu viņš ir tā cienīgs, — Gabriels vēsi noteica.
Nedaudz minūtes vēlāk hercogs de Gīzs atlaida Gabrielu, un tas devās tieši uz bijušā gubernatora savrupmāju, kur vēl joprojām mitinājās hercogiene de Kastro.
Viņš nebija redzējis Diānu kopš vakardienas, bet viņa jau zināja par Ambruāza Parē veiksmīgo iejaukšanos un par hercoga de Gīza izglābšanu. Gabriels to sastapa pilnīgi nomierinājušos.
Iemīlējušies tic priekšnojautām — Diānas miers nevilšus iedvesa pārliecību Gabrielam, ka viss būs labi.
Kad vikonts atstāstīja viņai sarunu ar hercogu un parādīja vēstuli un lādīti, kas iegūtas, pārvarot milzīgas grūtības, Diāna priecājās. Taču pat šajā laimīgajā brīdī viņa rūgti nožēloja lorda Ventvorsa bēdīgo galu. Viņš, kaut arī veselu stundu nemitējās viņu apvainot, tomēr pirms tam trīs mēnešus izturējās pret Diānu kā īsts džentlmenis.
Tad Gabriels stāstīja par Martēnu, par Pekuā ģimeni, par to aizbildniecību, ko pār Diānu uzņēmies hercogs de Gīzs…
Vārdu sakot, Gabriels varētu atrast vēl tūkstoš lietas, par ko pastāstīt Diānai, lai tikai nebūtu no viņas jāšķiras. Tomēr doma par atgriešanos Parīzē satrauca Gabrielu arvien vairāk. Viņu plosīja pretrunīgas jūtas. Gribējās palikt kopā ar Diānu un gribējās ātrāk sastapt karali.
Beidzot pienāca brīdis, kad Gabrielam bija jāceļas.
— Jūs brauksiet, Gabriel? Jo labāk! — Diāna atsaucās. — Jo ātrāk jūs aizbrauksiet, jo mazāk man būs jāmokās gaidot. Brauciet, mans draugs, lai ātrāk atrisinās mūsu liktenis.
— Lai Dievs jūs svētī! Jūsu drošsirdība stiprina arī mani.
— Gabriel, klausoties jūs, man kļūst neērti… Un jums, šķiet, arī… Mēs runājām par visu ko, tikai ne par pašu galveno — mūsu nākotni. Bet ja jau jūs pēc dažām minūtēm braucat, mēs varam atklāti parunāt par vienīgo, kas mūs patiešām uztrauc…
— Jūs lasāt manā dvēselē kā grāmatā!..
— Klausieties. Kopā ar hercoga vēstuli jūs karalim nodosiet vēl otru — no manis. Te tā ir. Es viņam uzrakstīju, kā jūs mani izglābāt un atbrīvojāt. Ar to pašu būs skaidrs, ka jūs ne tikai atdevāt Francijai tās pilsētu, bet arī tēvam viņa meitu! Esmu pārliecināta, ka Indriķa II tēva jūtas nepievils to un ka man ir tiesības viņu saukt par tēvu.
— Dārgā Diāna! Ak, ja tas tiešām tā būtu! — Gabriels iesaucās.
— Tagad par kaut ko citu… Es gribu zināt, kā jums veiksies Parīzē. Lai kāds laiku pa laikam man par to paziņo. Jūs esat spiests savu ieročnesēju atstāt šeit. Ņemiet līdzi Andrē, manu franču pāžu… Andrē ir tīrais bērns, viņam ir tikai septiņpadsmit gadu, bet viņš būtībā ir vēl jaunāks par saviem gadiem. Tomēr viņš man ir uzticams, krietns un varēs jums būt noderīgs. Ņemiet viņu līdzi, Gabriel.
— Esmu pateicīgs jums par rūpēm, — Gabriels teica, — taču man ir jābrauc tūlīt pat…
Diāna viņu pārtrauca:
— Andrē ir brīdināts. Viņš jau ir sagatavojies ceļam, man tikai viņam jādod pēdējie norādījumi. Kamēr jūs atvadīsieties no Pekuā, Andrē jūs panāks.
— Jā, es ar prieku viņu ņemšu līdzi, — Gabriels smaidīja. — Man pa ceļam būs ar ko parunāt par jums!
— Man tas ienāca prātā, — hercogiene de Kastro nosarka. — Palieciet sveiks! Ir laiks!
— Ak nē! Tas ir pārāk skumjš vārds. Labāk sakiet „Uz redzēšanos"! Jūs man vēl nepateicāt, kā lai es jums paziņoju par to, kā man veiksies Parīzē..,
— Pagaidiet…
Viņa noņēma no pirksta zelta gredzenu un no lādes izņēma mūķenes galvassegu — to pašu, ko nēsāja Senkantēnas klosterī.
— Ņemiet, Gabriel, — viņa svinīgi sacīja. — Pilnīgi iespējams, ka viss noskaidrosies vēl pirms manas atgriešanās. Lai tad Andrē izbrauc no Parīzes man pretī. Ja Dievs ir mūsu pusē, Andrē šo gredzenu pasniegs vikontesei de Montgomerijai. Ja cerības mūs ir pievīlušas, viņš man iedos šo mūķenes aubi. Esiet stiprs, Gabriel! Noskūpstiet mani kā brālis — uz pieres, es darīšu to pašu, lai stiprinātu jūsu gribu un jūsu ticību.