Viņi apmainījās ar skumjajiem skūpstiem.
— Bet tagad šķirsimies, mans draugs! Tā vajag! Uz redzēšanos!
— Uz redzēšanos, Diāna! — Gabriels nočukstēja un izskrēja no zāles.
Pēc pusstundas vikonts d'Eksmess jau brauca ārā no Kalē, no pilsētas, kuru viņš pats bija atdevis Francijai. Viņu pavadīja pāžs Andrē un četri algotņi — Piltruss, Ambrozio, Ivonne un Laktancijs.
Pjērs, Zans un Babete pavadīja visus sešus jātniekus līdz Parīdzes ceļam. Tur viņi šķirās. Gabriels pēdējo reizi spieda tiem roku, un drīz vien mazā procesija pazuda ceļa līkumā.
Gabriels bija nopietns un sapņains, taču nebūt ne bēdīgs. Viņš dzīvoja ar cerībām.
Reiz jau tā bija, ka viņš no Kalē devās uz Parīzi cerībā uz sava likteņa noskaidrošanu, taču tad apstākji nebija tik labvēlīgi kā pašlaik. Viņam bija jāuztraucas par Martēnu, par Babeti, par brāļiem Pekuā, viņš uztraucās par Diānu, kas palika namā pie sava pielūdzēja lorda Ventvorsa. Galu galā viņš zemapziņā juta, ka nekas labs nav gaidāms…
Tagad it kā nekādu sliktu priekšnojautu nebija. Abi ievainotie — virspavēlnieks un ieročnesējs ārstējās, Babete taisījās precēties ar mīļoto cilvēku, hercogiene de Kastro bija brīva un ne no viena neatkarīga.
Pats Gabriels, kas bija iecerējis un realizējis Kalē ieņemšanu, nu bija, kā sacīt, zirgā. Kalē atdota Francijas karalim, bet tāda uzvara ir jebkura apbalvojuma vērta. Jo vairāk tāpēc, ka godīgi nopelnīta!
Jā, Gabriels bija cerību spārnots!
Viņš steidzās uz Parīzi, steidzās pie karaļa. Viņa drošsirdīgie karavīri jāja tam blakus. Viņam priekšā, piestiprināta pie segliem, bija redzama lādīte ar Kalē atslēgām. Apmetnī bija noslēpts vērtīgais kapitulācijas akts un ne mazāk vērtīgās hercoga de Gīza un de Kastro kundzes vēstules. Diānas dotais gredzens mirdzēja tam pirkstā. Cik daudz priekšnoteikumu nākotnes laimei! Pat debesis — zilas un tīras, tam atgādināja par cerībām, gaiss, dzidrs un svaigs, lika asinīm straujāk ritēt dzīslās, lauki, pilni pievakares trokšņu, elpoja dziļi un rāmi. Arī saule, kas rietēja aiz horizonta, nevilšus iedvesa mieru.
Jā, bija grūti iedomāties vēl vairāk labu zīmju ceļā uz iecerēto mērķi. Taču paskatīsimies, kas notika tālāk!
XXVI Četrrinde
1558. gada 12. janvāra vakarā pie karalienes Katrīnas Mediči bija viena no tām pieņemšanām, uz kurām, kā jau mēs zinām, pulcējās visi augstmaņi. Šoreiz pieņemšana bija īpaši grezna un lieliska, lai arī daudzi no galminiekiem atradās ziemeļos, hercoga de Gīza karapulkā, un cīnījās par Kalē.
Dāmu vidū bez Katrīnas — likumīgās karalienes, bija faktiskā karaliene Diāna de Puatjē, nākošā karaliene Marija Stjuarte un skumīgā princese Elizabete, kurai bija lemts vēlāk kļūt par Spānijas karalieni.
Vīriešu vidū izcēlās Burbonu nama galva, Navarras karalis Antuāns, kurš bija pakļāvies savas enerģiskās sievas, drošsirdīgās Zannas d'Ambrē prasībai un ieradies pie franču monarha, lai lūgtu palīdzību Indriķim II atgūt Navarras zemes, ko sagrābuši spāņi.
Tur bija arī viņa brālis, princis Kondē, kuru ne pārāk mīlēja, taču cienīja gan. Princis Kondē bija vēl pārliecinātāks hugenots, nekā Navarras karalis. Ne velti viņu uzskatīja par dumpinieku slepeno vadītāju. Viņš lieliski jāja uz zirga, pilnībā pārvaldīja zobenu, bija asprātīgs un galants.
Pilnīgi saprotams, kāpēc Navarras karali un princi Kondē ielenca personas, kas atklāti vai slepus bija Reformācijas piekritēji — Koliņī, Larenodi, barons Kastelno…
Sabiedrība, kā paši redzat, visai raiba un liela. Taču uz vispārējās jautrības, trokšņa un vieglas uzbudinātības fona asi izcēlās divi izklaidīgi, norūpējušies un pat drūmi īgņas. Tas bija karalis un konetabls de Monmoransī.
Visas Indriķa II domas grozījās ap Kalē. Bija pagājušas trīs nedēļas kopš hercoga de Gīza aizbraukšanas, un visu šo laiku viņš domāja tikai par šo drausmīgo avantūru, kas var uz visiem laikiem patriekt angļus aiz Francijas karalistes robežām, taču var arī pamatīgi iedragāt Francijas prestižu.
Indriķis ne reizi vien pārmeta sev, ka atļāvis Gīzam uzņemties šo riskanto pasākumu. Bet ja nu neizdodas? Kāds tas būs kauns visas Eiropas priekšā! Ar ko varēs nolīdzināt tādu neveiksmi?
Karalis, kam jau trīs dienas nepienāca ziņas par aplenkuma gaitu, bija drūmu domu nomākts un gandrīz neklausījās Lotringas kardinālā, kurš, stāvot pie viņa krēsla, centās uzturēt viņa jau gandrīz zudušās cerības.
Diāna de Puatjē lieliski redzēja, ka lielais karalis ir sliktā noskaņojumā. Taču, pamanījusi nomaļus stāvošo bēdīgo Monmoransī, gāja pie tā, nevis pie karaļa.
Arī konetabls uztraucās par Kalē, tomēr pilnīgi citu iemeslu dēļ.
Patiesi, Kalē atgūšana neapšaubāmi izvirzīs hercogu de Gīzu pirmajā vietā, bet konetablu atmetīs otrajā plānā. Ja Francija būs glābta, konetabls — pazudis. Jāpiezīmē, ka mīlestība pret sevi pašu bez grūtībām ņēma virsroku pār mīlestību pret dzimteni. Lūk, kādēļ viņš tik nelaipni saņēma smaidošo Diānu de Puatjē.
— Kas noticis vecajam karotājam? — viņa maigi vaicāja.
— Lūk, kā? Arī jūs izsmejat mani! — Monmoransī nikni norūca.
— Mans draugs, jūs nesaprotat, ko runājat!
— Saprotu gan! — konetabls turpināja niknoties. — Jūs godājat mani par veco karotāju! Vecs? Jā, tā tas ir… Hm… Neesmu jau nekāds divdesmitgadīgs gailēns. Bet karotājs? Nu nē! Vai tad jūs neredzat, ka mani uzskata par spējīgu vienīgi rotāt Luvras pieņemšanas.
— Nerunājiet tā, — Diāna maigi aizrādīja* — Vai tad jūs neesat konetabls?
— Padomā tik! Tagad taču ir visa franču karaspēka virspavēlnieks!
— Bet tas taču ir tikai uz laiku. Bet jūsu amats, pirmā valsts karotāja amats, ir uz visu mūžu!