— Viss ir pagājis! — konetabls rūgti nosmējās.
— Kāpēc jūs tā runājat? Jūs taču neesat savu varenību zaudējis un joprojām iedvešat bailes mūsu kopīgajiem ienaidniekiem — gan šeit, gan aiz robežas.
— Parunāsim nopietni, Diāna, nav ko mānīt vienam otru. Jūs sakāt, ka ārējie ienaidnieki baidās no manis. Bet ko sūta cīnīties? Gados jaunāku un krietni veiksmīgāku karavadoni nekā es. Un šis putniņš savu veiksmi izmantos personīgos nolūkos!
— Pēc kā jūs spriežat, ka de Gīzam patiešām veiksies?
— Viņa sakāve, — konetabls divkosīgi sacīja, — nestu ārkārtīgi lielu triecienu visai Francijai, un es to rūgti nožēlotu… bet es baidos, ka viņa uzvara karalim nesīs vēl vairāk nelaimju nekā zaudējumus!
— Vai jūs domājat, ka de Gīza kunga godkārība…
— Ak, viņa godkārība ir neizmērojama! — nopūtās skaudīgais galminieks. — Ja neparedzētu apstākļu dēļ notiktu varas maiņa, varat iedomāties pati, ko uzdrošinātos šis godkārīgais cilvēks! Gīzi grib valdīt pat pār karaļiem!
— Tomēr tāda nelaime, paldies Dievam, ir ļoti tāla un pārāk neiespējama, — Diāna iebilda, pārsteigta par to vieglumu, ar kādu sešdes- mitgadīgais konetabls pareģo krišanu četrdesmitgadīgajam karalim.
— Mums draud arī citas briesmas… un tās ir daudz tuvākas par iepriekšminētajām, — konetabls neatlaidās.
— Kas par briesmām, mans draugs?
— Vai jūs atmiņa nav pievīlusi? Vai tad jūs nezināt, kas aizbrauca uz Kalē kopā ar hercogu, kas, pēc visa spriežot, uztiepa viņam to pārdrošo, nolādēto ideju, kas var atgriezties kā uzvarētājs un vēl pamanīties pierakstīt sev visus panākumus?!
— Jūs runājat par vikontu d'Eksmesu?
— Par ko gan vēl, kundze? Jūs varbūt esat aizmirsusi viņa murgaino solījumu, bet viņš to neaizmirsīs, nē! Jo vairāk tādēļ, ka pienācis tik parocīgs gadījums! Viņš ir spējīgs savu solījumu izpildīt un pieprasīt, lai karalis pilda savējo.
— Tas ir neiespējami! — Diāna iesaucās.
— Kas ir neiespējami? Ka vikonta kungs turēs vārdu? Vai neiespējami, ka karalis savu neturēs?
— Gan viens, gan otrs izklausās pilnīgi absurdi.
— Hm… Bet ja pirmais tomēr notiks, otrs tam sekos gluži pamatoti. Karalim ir vājība pret goda jautājumiem, un pilnīgi iespējams, ka bruņnieciskas uzticības dēļ viņš ir spējīgs ienaidniekiem atklāt mūsu noslēpumu.
— Nē, tas nav iedomājams! — Diāna nobāla.
— Labi, bet ja piepildīsies neiedomājamais, ko tad jūs sacīsiet?
— Nezinu… Neko nezinu… Ir jāmeklē, jādomā, jārīkojas! Jābūt gatavam uz visu! Pat ja karalis mūs neatbalstīs, mēs iztiksim bez viņa! Mēs varam izmantot savu varu un paši savu ietekmi.
— Tieši to es gaidīju, — konetabls noteica. — Mūsu vara, mūsu ietekme! Runājiet taču pati par savu ietekmi, kundze! Kas attiecas uz manu, tā ir pārvērtusies par tukšu skaņu… Palūkojieties, kāds tukšums ir ap mani… Kam patīk palīdzēt nežēlastībā kritušajam! Arī jūs, kundze, negaidiet palīdzību no sava bijušā pielūdzēja, kam tagad nav ne cieņas, ne draugu, ne ietekmes, pat ne naudas!..
— Arī ne naudas? — Diāna neuzticīgi pārvaicāja.
— Jā, sasodīts, pat naudas! Un tas ir manā vecumā, pēc tik daudzu pakalpojumu izdarīšanas. Pēdējais karš mani izputināja, man nācās izpirkt pašam sevi un dažu labu no savējiem, tas iznīcināja manus ietaupījumus. Drīz es staigāšu pa Parīzi ar izstieptu roku.
— Vai tad draugu jums nav? — Diāna jautāja.
— Nav, man nav draugu, velns lai parauj. Kādi var būt draugi tam, kurš nokļuvis nelaimē.
— Es pierādīšu jums pretējo, — Diāna iebilda. — Tagad es saprotu jūsu sliktā garastāvokļa iemeslus. Kāpēc jūs man to agrāk nesacījāt? Vai varbūt jūs man neuzticaties? Nav labi… Nav labi… Tomēr es jums atriebšos… pa draugam! Sakiet, vai tad pagājušonedēļ karalis neapstiprināja jaunu nodokli?
— Jā gan, tas ir paredzēts karā zaudēto līdzekļu atjaunošanai, — konetabls bija nomierinājies un māja ar galvu.
— Ļoti labi. Bet tagad es jums pierādīšu, kā sieviete spēj labot likteņa netaisnību pret godājamiem ļaudīm. Indriķis arī šodien nav labā omā, taču man vienalga! Es eju uzbrukumā, un jums nāksies atzīt, ka es esmu jūsu labs draugs un uzticams sabiedrotais.
— Ak, Diāna, jūs esat tik laipna, tik brīnišķīga! Es esmu gatavs par to pavēstīt puspasaulei! — konetabls jūsmoja, galanti palocīdamies.
— Taču arī jūs, kad es jums būšu atguvusi karaļa labvēlību, arī jūs nepametiet mani grūtā brīdī.
— Viss, kas man pieder, pilnīgi viss ir jūsu, dārgā Diāna!
— Labi, — Diāna atteica ar daudzsološu smaidu.
Viņa pacēla savu balto roku pie vecīgā pielūdzēja lūpām un, ar skatienu uzmundrinājusi to, devās pie karaļa.
Lotringas kardināls neatkāpās no Indriķa, viņš izmantoja visas savas runas dāvanas, lai pārliecinātu karali, ka drosmīgais uzbrukums Kalē pilsētai beigsies ar uzvaru. Bet Indriķis lāgā negribēja klausīties, viņš mocījās ar savām nemiera pilnajām domām.
Šajā brīdī pienāca Diāna.
— Varu saderēt, — viņa droši vērsās pie kardināla, — ka svētais tēvs atļaujas karaļa acīs nomelnot nabaga Monmoransī!
— Kundze! — negaidītā uzbrukuma satriekts, iesaucās Lotringas Kārlis. — Viņa majestāte ir mans liecinieks, ka mēs pat konetabla vārdu ne reizes nepieminējām mūsu sarunas laikā!
— Pilnīga taisnība, — karalis vienaldzīgi apstiprināja.
— Tas pats ļaunums, tikai ar citiem paņēmieniem, — Diāna iedzēla kardinālam.
— Ja nedrīkst par kardinālu runāt, bet aizmirst pieminēt arī nedrīkst, kas man atliek, kundze?
— Kā — kas? Jārunā par viņu, un tikai labu!
— Lai būtu! — kardināls rotaļīgi piekrita. — Skaistas sievietes vēlēšanās man ir likums. Tādā gadījumā es runāšu par to, cik Monmoransī kungs ir izcils karavadonis, kā viņš uzvarēja Senlorānas kauju un nostiprināja Francijas labklājību. Kā viņš pašlaik ir ieplānojis nedzirdētu sadursmi un kādu izcilu varonību izrāda pie Kalē pilsētas mūriem.