— Kalē! Kalē! Kaut jel kāds man būtu pateicis, kas tur pašlaik notiek, — karalis nomurmināja. No visas šīs tirādes viņš bija uztvēris tikai pēdējo vārdu.
— O, jūsu uzslavas, kardināla kungs, patiešām ir kristīgas piedošanas pilnas, — Diāna teica. — Es pateicos jums par tik indīgu žēlsirdību.
— Taisnību sakot, — kardināls atsaucās, — es nemaz nezinu, kādas vēl uzslavas tas Monmoransī varētu saņemt.
— Jūs slikti meklējat, svēto tēv! Vai tad nevar novērtēt, centību, ar kādu konetabls vāc līdzekļus aizsardzībai un gatavo šeit vēl atlikušās karaspēka daļas, kamēr citi, riskēdami ved mūsu karavīrus drošā nāvē neapdomīgos karagājienos?
— O! — kardinālam izlauzās.
— Es varu arī piebilst, — Diāna turpināja, — ka pat tad, kad neveiksmes to sāka vajāt, viņš nekādā veidā nekļuva godkārīgs un domāja tikai par tēviju, kurai atdeva visu — gan brīvību, kas tik ilgi tam bija liegta, gan savu mantu, no kuras tagad nekas nav palicis pāri.
— Ak tā? — kardināls izrādīja izbrīnu.
— Tieši tā, turklāt ņemiet vērā — de Monmoransī kungs ir izputināts!
— Ak Dievs! Patiešām? — kardināls neticēja.
Diāna turpināja bez kautrēšanās:
— Jā, izputināts, un tāpēc es prasu, jūsu majestāte, lai jūs palīdzētu savam uzticamajam kalpam.
Karalis bija aizņemts ar savām domām un neko neatbildēja. Tad viņa atkal uzstāja:
— Jā, valdniek, es jūs ļoti lūdzu sniegt atbalstu jūsu uzticamajam konetablam. Viņa izpirkuma maksa un izdevumi, pildot jūsu majestātes uzdevumus, ir paņēmuši visus viņa ietaupījumus… Valdniek, vai jūs klausāties manī?
— Piedodiet, kundze, — Indriķis atsaucās, — taču šovakar man ir grūti koncentrēties. Es nevaru aizdzīt domas par iespējamo neveiksmi Kalē kaujās…
— Tieši tāpēc jums ir jāpalīdz cilvēkam, kurš jau iepriekš gatavojas mīkstināt priekšāstāvošā zaudējuma sekas.
— Bet mums trūkst naudas tāpat kā konetablam, — karalis iebilda.
— Jaunais nodoklis taču ir apstiprināts! — Diāna sacīja.
— Tie līdzekļi ir domāti karaspēka uzturēšanai, — kardināls iejaucās.
— Tādā gadījumā naudas lielākā daļa ir jāatdod karaspēka virspavēlniekam.
— Virspavēlnieks atrodas Kalē pilsētā! — kardināls sacīja.
— Nē, .viņš ir Parīzē, Luvrā!
— Kundze, jūs vēlaties apbalvot to, kas cieta zaudējumu?
— Katrā ziņā tas ir labāk, kardināla kungs, nekā pabalstīt neapdomīgos.
Visbeidzot karalis viņu strīdu pārtrauca:
— Diezgan! Vai tad jūs neredzat, ka šāda ķīvēšanās mani apvaino un nogurdina! Vai jūs, kundze, maz zināt, un arī jūs, kardināla kungs, kādu četrrindi es pavisam nesen uzgāju?
— Četrrindi? — abiem karaļa sarunbiedriem paspruka.
— Man ir laba atmiņa, — Indriķis teica, — klausieties:
Ir jūsu valdīšanai divas galvas — Gan tā, kas sievišķīgi skaista pati, Gan tā, kas slēpjas kardināla spalvās. Ne majestāte esat jūs, bet tikai aste!
Diāna arī tagad neapjuka:
— Diezgan drosmīga vārdu spēle, taču tā man piedēvē to ietekmi uz jūsu majestāti, kuras man, diemžēl, nemaz nav.
— Ak, kundze, — karalis iebilda, — jūsu ietekme ir pietiekoši liela, centieties to neizmantot nekrietnos nolūkos.
— Ja tā, jūsu majestāte, izdariet to, ko es jums lūdzu!
— Nu labi, labi… — karalis sāka nervozēt. — Bet tagad gan lieciet mani mierā…
Redzot tik klaju karaļa rakstura trūkumu, kardināls spēja tikai pacelt acis pret debesīm, bet Diāna uzmeta tam triumfējošu skatienu.
— Pateicos, jūsu majestāte, — viņa teica, — es pakļaujos un dodos projām. Bet jūs metiet pie malas šaubas un nemieru. Valdniek, uzvara mīl drosmīgos, jūs uzvarēsiet, es to jūtu!
— Dod Dievs! — Indriķis nopūtās… — Cik ierobežota gan ir karaļu vara! Nav nekādas iespējas uzzināt to, kas notiek Kalē! Jūs, kardināl, runājat ļoti labi, bet jūsu brālis gan klusē — tas ir vienkārši šausmīgi! Kā tur iet? Kā lai es par to dabūju zināt?
Šajā acumirklī zālē tika skaļi paziņots:
— Hercoga de Gīza sūtnis no Kalē lūdz atļauju stādīties priekšā jūsu majestātei.
— No Kalē? — karalis nespēja savaldīties un salēcās krēslā.
— Beidzot! — kardināls priecīgi iesaucās.
— Ielaidiet hercoga de Gīza sūtni, ielaidiet nekavējoties! — karalis pavēlēja.
Visas sarunas noklusa, sirdis pamira, acis pavērsās uz durvīm. Kapa klusumā zālē ienāca Gabriels.
XXVII
Vikonts de Montgomerijs
Tāpat kā atgriežoties no Itālijas, Gabriels ieradās četru kareivju pavadībā. Ambrozio, Laktancijs, Ivonne un Piltruss nāca tam aiz muguras, viņi ienesa angļu karogus un apstājās pie sliekšņa.
Jauneklis turēja rokās samta spilvenu, uz kura bija divas vēstules un pilsētas atslēgas.
Indriķa sejā sastinga šausmu un sajūsmas grimase. Viņš priecājās par laimīgo ziņu, bet viņu biedēja sūtņa drūmums.
— Vikonts d'Eksmess! — karalis nočukstēja, redzot, kā Gabriels lēni nāca tam klāt.
De Puatjē kundze ar konetablu apmainījās satrauktiem skatieniem.
Pa to laiku Gabriels, svinīgi nometies uz viena ceļa karaļa priekšā, skaļi teica:
— Valdniek, te ir Kalē atslēgas, kuras pēc septiņu dienu aplenkuma un trīs niknām kaujām angļi atdeva hercogam de Gīzam un kuras hercogs de Gīzs lika pasniegt jūsu majestātei.
— Tātad Kalē ir mūsu? — karalis pārjautāja, kā nespēdams tam noticēt.
— Kalē ir jūsu, valdniek, — Gabriels atkārtoja.
— Lai dzīvo karalis! — sāka dārdēt visa zāle. Indriķis II bija aizmirsis par visām bailēm un atcerējās tikai to, ka viņa karaspēks ir guvis spožu uzvaru. Ar mirdzošām acīm viņš klanījās saviem priecīgi satrauktajiem galminiekiem.