— Pateicos, kungi, pateicos! Francijas vārdā es pieņemu jūsu sajūsminātos apsveikumus, taču būs godīgi, ja to lielāko daļu mēs veltīsim varonīgajam de Gīza kungam, karagājiena vadītājam!
Piekrišanas čuksti pāršalca zāli.
— Sakarā ar to, ka hercogs de Gīzs pašlaik nav mūsu vidū, — Indriķis turpināja, — mēs ar prieku apsveicam jūs, svēto tēv, izcilo Gīzu dzimtas pārstāvi, un jūs, vikont d'Eksmes, kurš šo brīnišķīgo vēsti mums ir atnesis.
— Valdniek, — Gabriels cieti noteica, goddevīgi palocījies karalim, — piedodiet, taču kopš šī brīža es vairs neesmu vikonts d'Eksmess.
— Kā tad tā? — Indriķis II sarauca uzacis.
— Jūsu majestāte, kopš Kalē ieņemšanas es uzskatu, ka esmu tiesīgs nēsāt savu īsto vārdu un īsto titulu. Es esmu vikonts de Montgomerijs.
Pieminot šo vārdu, kuru daudzus gadus ļaudis uzdrošinājās izrunāt tikai čukstus, zāli pāršalca izbrīns.
— Šis jaunais cilvēks sevi nosauca par vikontu de Montgomeriju! Tātad grāfs de Montgomerijs, viņa tēvs, vēl ir dzīvs! Ko tas varētu nozīmēt? Kāpēc atsākušās runas par šo seno, kādreiz tik ievērojamo dzimtu?
Karalis, protams, to visu nedzirdēja, taču iedomāties to nemaz nebija grūti. Viņš nobālēja un niknumā iekoda sev lūpā. De Puatjē kundze arī nodrebēja, bet stūrī noslēpies konetabls sakustējās un viņa acis iedegās naidā.
— Ko tas nozīmē, kungs? — karalis vaicāja pēkšņi aizsmakušā balsī. — Kas tas par vārdu, ko jūs uzdrošinājāties piesavināties? No kurienes jūsos tik liela drosme? *
— Tā mani patiešām sauc, — Gabriels mierīgi atbildēja, — bet tas, ko jūs novērtējāt par drosmi, nav nekas cits kā pārliecība.
Bija vairāk nekā skaidrs, ka Gabriels vienā rāvienā bija iecerējis sasniegt visu atklātā ceļā. Tādā veidā viņš gribēja ne tikai karalim nogriezt atkāpšanās ceļu, bet arī pats sev.
Indriķis tūlīt saprata šo viltību, bet gribēdams kaut mazliet attālināt drausmīgo atrisinājumu, viņš sacīja:
— Jūsu personīgās lietas mēs apspriedīsim vēlāk, bet tagad neaizmirstiet, ka jūs esat hercoga de Gīza sūtnis, un, ja es nemaldos, jūs savu pienākumu vēl neesat izpildījis.
— Jums taisnība, — Gabriels paklanījās. — Tagad man ir jūsu majestātei jāpasniedz angļiem atņemtie karogi. Lūk, te tie ir. Bez tam hercogs de Gīzs personīgi jums uzrakstīja šo vēstuli.
Viņš uz samta spilvena pienesa karalim hercoga vēstuli. Karalis to paņēma, salauza zīmogu, atvēra vēstuli un tad pasniedza to kardinālam sacīdams:
— Jums, kardināl, ir tā laime nolasīt jūsu brāļa vēstījumu. Tā nav adresēta man, bet visai Francijai.
— Vai jūsu majestāte vēlas…
— Jā, kardināla kungs, es to vēlos. Jūs šo godu esat pelnījis.
Lotringas kardināls ar goddevīgu reveransu paņēma vēstuli no karaļa
rokām un pilnīgā klusumā izlasīja sekojošo:
„Valdniek! Kalē ir mūsu rokās. Nedējas laikā mēs esam angļiem atņēmuši to, ko viņi ieguva pirms divsimt gadiem pēc veselu gadu ilga pilsētas aplenkuma. Es uzdrošinos apgalvot, ka ne vēlāk kā pēc divām nedēļām ienaidnieki būs pavisam izdzīti no Francijas robežām. Es uzskatīju par nepieciešamu pret zaudētājiem izturēties augstsirdīgi.
Kapitulācijas noteikumi paredz, ka pilsētas iedzīvotājiem ir tiesības atgriezties Anglijā ar visu savu īpašumu. Mūsu kritušo un ievainoto skaits nav liels. Pašreiz man nav ne laika, ne iespēju jūsu majestātei pavēstīt visus sīkumus, es pats biju nopietni ievainots…"
Šajā vietā kardināls nobālēja un pārtrauca lasīt.
— Kā, hercogs ir ievainots? — karalis iesaucās, izliekoties uztraucies.
— Jūsu majestāte, uztraukumam nav pamata, — Gabriels iejaucās. — Hercoga ievainojums, paldies Dievam, vairs nav bīstams. No tā ir palikusi tikai bāla rēta un iesauka «Iezīmētais".
Kardināls pārskrēja ar acīm dažas nākošās rindas, pārliecinājās, ka Gabrielam bijusi taisnība un nomierinājies turpināja:
„Es pats biju nopietni ievainots pirmajā dienā, kad mēs iegājām Kalē. Taču mani izglāba tūlītēja iejaukšanās un jaunā ķirurga Ambruāza Parē izcilās dotības. Pašlaik es vēl esmu diezgan vārgs, un tāpēc man ir liegts prieks personīgi satikt jūsu majestāti.
Visas detaļas jūs varat uzzināt no šīs vēstules pasniedzēja, kurš jums to nodos kopā ar pilsētas atslēgām un angļu karogiem. Starp citu, par viņu man jūsu majestātei ir jāpastāsta atsevišķi, jo Kalē pilsētas pēkšņās ieņemšanas gods nepieder man. Es no sirds centos sekmēt mūsu varonīgo kaujinieku panākumus, taču pamatideja, plāns, izpildījums un galīgā šī pasākuma uzvara pilnīgi un galīgi pieder vikontam d'Eksmesam…"
Tagad karalis pārtrauca kardinālu:
— Acīmredzot hercogs de Gīzs vēl nezin jūsu jauno vārdu?
— Valdniek, — Gabriels atbildēja, — es pirmo reizi uzdrošinājos sevi nosaukt tikai jūsu majestātes klātbūtnē.
Kardināls pēc karaļa dotās zīmes turpināja lasīt:
— «Jāatzīstas, es pat nebiju domājis par tik drosmīgu triecienu, kad d'Eksmesa kungs, saticis mani Luvrā, izklāstīja man savu lielisko plānu, kliedēja manas šaubas, darīja galu neziņai un pārliecināja mani, ka šis varoņdarbs var nest slavu jūsu valdīšanai.
Tomēr tas vēl nav viss. Tik nopietnā pasākumā risks nav pieļaujams. D'Eksmesa kungs izkārtoja maršalam Strocijam iespēju, pārģērbtam svešās drānās, iekļūt Kalē pilsētā, un maršals pats personīgi novērtēja visus uzbrukuma un aizsardzības variantus. Vēl vairāk, maršals Strocijs bija sastādījis tik precīzu Kalē nocietinājumu plānu, ka pilsēta mums bija kā uz delnas.
Pie pilsētas mūriem, kaujās pie Njelas forta, Vecajā cietoksnī, vārdu sakot, visur d'Eksmess parādīja brīnumainus varoņdarbus, atrodoties vienības priekšgalā, kuru uzturēja pats par saviem līdzekļiem.