Taču viņš pat sevi pārspēja, ieņemot Rizbanka fortu. Šis forts varēja brīvi uzņemt no Anglijas pienākušos milzu papildspēkus. Tad mēs būtu sakauti un iznīcināti. Vai gan mēs bez flotes varētu stāvēt pretī cietoksnim, kuru sargā okeāns? Protams, nē. Taču vikonts d'Eksmess paveica brīnumu!
Nakti, mazā laiviņā, kopā ar saviem brīvprātīgajiem viņš piestāja kailā klinšainā krastā, pa šausmīgu klinti uzrāpās tornī un pacēla franču karogu pār neieņemamo fortu!"
Neraugoties uz karaļa klātbūtni, sajūsmas kņada apslāpēja kardināla balsi. Gabriels, galvu nodūris, kautrīgi stāvēja netālu no karaļa, un viņa necilais stāvs vēl vairāk pasvītroja varoņdarba lielumu, sajūsminot gan jaunas dāmas, gan vecus karavīrus.
Pat karalis sāka uztraukties un labsirdīgi noskatījās uz jauno varoni no bruņinieku romāniem. Tikai de Puatjē kundze kodīja nobālējušās lūpas un de Monmoransī kungs rauca pieri.
Atvilcis elpu, kardināls turpināja lasīt:
— „Pēc Rizbanka forta ieņemšanas angļu kuģi neriskēja piestāt krastā. Trīs dienas vēlāk mēs iegājām Kalē. Šajā pēdējā kaujā, valdniek, es guvu briesmīgu ievainojumu, tas man gandrīz maksāja dzīvību. Te man atkal būs jāpiemin vikonts d'Eksmess. Viņš gandjīz ar varu lika pielaist pie manas ārstēšanas dakteri Parē."
— Par to nu pieņemiet no manis īpašu pateicību, — kardināls aizkustināts sacīja Gabrielam un pacilāts turpināja lasīt:
— „Valdniek, parasti lielu uzvaru panākumi tiek piedēvēti tam, kura vadībā tie tikuši sasniegti. Šajā gadījumā uzskatu par vajadzīgu jums paziņot, ka vēstules pasniedzējs bija mūsu karagājiena īstais iedvesmotājs un arī izpildītājs. Ja nebūtu viņa, Kalē vēl joprojām būtu angļu rokās.
D'Eksmesa kungs lūdza man to nestāstīt nevienam, tikai karalim, ko es ar prieku daru. Mans pienākums ir rakstiski apstiprināt d'Eksmesa kunga varoņdarbu. Pārējais ir jūsu rokās, jūsu majestāte.
D'Eksmesa kungs man sacīja, ka jums ir kāda dāvana viņam. Patiešām, tikai karalis var pēc nopelniem apbalvot tik lielisku varoņdarbu.
Nobeigumā es lūdzu Dievu, lai tas jūsu majestātei dod ilgu mūžu un laimīgu valdīšanu.
Jūsu padevīgais un uzticamais kalps
Fransuā de Gīzs Kalē, 1558. gada 8. janvārī."
Kad Lotringas Kārlis bija izlasījis vēstuli līdz galam un pasniedzis to karalim, zāli vēlreiz pāršalca apbrīnas čuksti. Ja nebūtu jāievēro galma etiķete, sajūsmas pārņemto ļaužu izpausmes būtu daudz skaļākas.
Karalis sajuta vispārējo noskaņojumu un sākumā mēģināja tam pretoties. Tomēr viņš bija spiests Gabrielam izteikt visu klātesošo vērtējumu:
— Tas, ko jūs esat izdarījis, kungs, tas ir prātam neaptverams! Es pats arī uzskatu, ka jūs par šo varoņdarbu esat pelnījis vislielāko apbalvojumu.
— Valdniek, — Gabriels sacīja, — es pretendēju tikai uz vienu balvu, un jūsu majestāte zin, kas tas ir… — Pamanījis Indriķa nepacietīgo žestu, Gabriels atcerējās, ka vēl viss nav pateikts un turpināja:
— Lūdzu piedošanu, valdniek, mana misija vēl nav galā.
— Kas tad vēl?
— Jūsu majestātei es atvedu vēstuli no de Kastro kundzes.
— No de Kastro kundzes? — Indriķis bija priecīgi pārsteigts.
Karalis pielēca no krēsla, nokāpa no paaugstinājuma, paņēma Diānas
vēstuli un pusbalsī teica Gabrielam:
— Izrādās, jūs ne tikai esat karalim atkarojis pilsētu, bet arī atdevis tēvam meitu! Esmu jūsu dubults parādnieks! Paskatīsimies, ko viņa raksta…
Indriķis negribēja lasīt vēstuli skaļi un negribēja atlikt lasīšanu uz vēlāku laiku. Lai pārtrauktu galminieku gaidošo klusēšanu, viņš skaļi sacīja:
— Kungi, es negribu traucēt jūsu prieka izpausmēm. Man vairs nekas nav jums sakāms. Visu pārējo mēs noskaidrosim sarunā ar hercoga de Gīza sūtni. Jūs varat apspriest šo lielisko jaunumu, varat to darīt tūlīt, kungi!..
Viesi nekavējoties izmantoja atļauju. Sākās nebeidzams, neiedomājams troksnis.
Tikai de Puatjē kundze un konetabls vēroja, ko darīs karalis un Gabriels. Tie apmainījās daiļrunīgiem skatieniem. Pēc tam Diāna piegāja karalim pavisam tuvu klāt. Indriķis nepamanīja ne Diānu, ne konetablu. Viņš bija pārņemts ar meitas vēstuli.
— Mīļā Diāna! Nabaga mīļā Diāna! — viņš aizkustināts murmināja.
Tad, izlasījis vēstuli, viņš augstsirdības uzplūdā ar cieņu vērsās pie Gabriela:
— Arī de Kastro kundze man apraksta jūs kā savu glābēju! Viņa raksta arī to, ka jūs ne tikai esat tai atdevis brīvību, bet arī izglābis godu?
— Valdniek, tas bija mans pienākums.
— Tad ;irī man atliek izpildīt savu pienākumu, — karalis lepni izslējās. — Jūsu vārds! Ko jūs no manis gribat, vikont de Montgomerij?
XXVIII Prieks un satraukums
„Vikont de Montgomerij!"
Šis vārds karaļa mutē nozīmēja vairāk nekā solījums. Gabriels līksmoja. Indriķis bija gatavs piedot!
Diāna pačukstēja pienākušajam konetablam:
— Viņš kļūst mīksts!
— Pagaidīsim, vēl mūsu laiks nav pienācis! — konetabls nesamulsa.
— Valdniek, — karalim sacīja Gabriels, — valdniek, es neuzskatu par vajadzīgu atkārtot, kādu laipnību es no jums sagaidu. Savu solījumu esmu izpildījis. Vai jūs savējo pildīsiet?
— Jā, es to darīšu, — karalis nešaubīdamies sacīja, — bet tikai ar vienu noteikumu, lai par to neviens neuzzin.
— Tas tiks ievērots. Zvēru pie sava goda!
— Panāciet tuvāk, vikont! — karalis pavēlēja.
Gabriels pagāja uz priekšu, kardināls smalkjūtīgi atkāpās, bet de Puatjē kundze, kas sēdēja gandrīz blakus karalim, neizkustējās no vietas un dzirdēja visu turpmāko sarunu.
Starp citu, viņas klātbūtne karali nemulsināja. Šoreiz viņa balss skanēja stingri: