— Vikont de Montgomerij, jūs esat bruņinieks, kuru es cienu un protu novērtēt. Pat ja jūs saņemsiet to ko kārojat, neapšaubāmi mēs vēl paliksim jūsu parādnieki.
Ņemiet šo gredzenu. Rīt astoņos no rīta uzrādiet to Šatlē komandantam. Viņš būs brīdināts, un jūs nekavējoties saņemsiet to, kas jums ir tik svēts un kā dēļ jūs esat tik varonīgi cīnījies.
Gabriels juta, ka no laimes tam saļogās ceļi, nespēdams novaldīties, viņš nokrita karalim pie kājām. Sirds neprātīgi dauzījās, acīs viņam bija asaras.
— Valdniek, — viņš teica, — līdz pēdējai asins lāsei — esmu jūsu rīcībā! Tas ir tik pat droši kā tas, ka atteikuma gadījumā es uz mūžu būtu jūs neieredzējis.
— Diezgan, vikont, piecelieties, — karalis smaidīdams teica. — Nomierinieties. Lai mazliet novērstos no smagajām domām, izstāstiet mums visos sīkumos šo stāstu par brīnumaino Kalē atgūšanu. Manuprāt, par to var runāt un to var klausīties bezgalīgi.
Indriķis II vairāk nekā stundu nelaida vaļā Gabrielu. Tam bija atkal un atkal jāatkārto vienas un tās pašas cīņu epizodes.
Tad karalis negribīgi atkāpās, ļaujot dāmām rūpīgi izjautāt jauno varoni.
Visbeidzot Lotringas kardināls, kurš nezināja Gabriela pagātni un, redzot viņā tikai sava brāļa draugu un līdzgaitnieku, vēlējās viņu stādīt priekšā karalienei.
Katrīnai Mediči visa galma klātbūtnē nācās apsveikt to, kurš karalim bija atnesis tik labas ziņas. Taču viņa to darīja visai vēsi un augstprātīgi. Viņas nicinošais skatiens neatbilda vārdiem, ko viņa sacīja. Gabriels juta šo melīgo laipnību, zem kuras maskas slēpās izsmiekls un neskaidri draudi.
Paklanījies Katrīnai Mediči, viņš pagriezās un tūlīt ieraudzīja savu slikto priekšnojautu iemeslu. Tikko viņš paskatījās uz karaļa pusi, tūlīt ar šausmām ieraudzīja, ka pie Indriķa pieiet Diāna de Puatjē un kaut ko tam ļaunā priekā cenšas iestāstīt. Tad viņa piesauca konetablu, un tas arī sāka apstrādāt karali no otras puses.
Neviens ienaidnieku žests nepaslīdēja Gabrielam nepamanīts. Bet tajā brīdī, kad sirds tam sāka satraukti dauzīties, pie viņa ar priecīgu smaidu sejā piesteidzās Marija Stjuarte.
Viņa apbēra to ar veselu gūzmu jautājumu, bet norūpējies Gabriels atbildēja viņai ļoti izklaidīgi.
— Bet tas taču ir brīnišķīgi, tas ir lieliski! Vai jūs man piekrītat, dārgais troņmantniek? — viņa jautāja Fransuā, savam vīram, kurš nekavējās no savas puses izteikt Gabrielam uzslavas.
— Ko tikai es nedarītu, lai varētu dzirdēt tik laipnus vārdus! — Gabriels atteica, nenovēršot acis no uztraucošās trijotnes.
— Mana sirds to juta, ka jūs noteikti paveiksiet kaut ko grandiozu! — Marija Srjuarte turpināja ar viņai piemītošo grāciju. — Ak, ja es varētu jums pateikties tāpat kā karalis! Bet sieviete nevar dalīt ne titulus, ne amatus. Diemžēl!
— Ak, ticiet man, patiešām man jau ir viss, ko es varu vēlēties, — Gabriels teica un nodomāja: «Karalis klausās un neko viņai nesaka pretī!.."
— Un tomēr… — Marija Stjuarte nebeidza'jūsmot. — Redzat šo vijolīšu pušķi, kuru man atsūtīja Turnelas dārznieks. Ar troņmantnieka atļauju es pasniedzu jums šos ziedus par atmiņu no šīs brīnišķīgās dienas! Vai jūs tos pieņemat?
— O! — Gabriels izdvesa un noskūpstīja pastiepto rociņu.
— Puķes vienmēr iepriecina un remdē skumjas, — Marija Stjuarte domīgi sacīja. — Varbūt arī mani gaida bēdas, taču es nekad nejutīšos nelaimīga, kamēr man būs puķes. Lūk, kāpēc es sniedzu tās jums, laimīgajam uzvarētājam, vikonta kungs.
— Kas to lai zin, — Gabriels nogrozīja galvu, — vai laimīgais uzvarētājs nav jāmierina vairāk nekā jebkurš cits?
Sacīdams šos vārdus, viņš nenovērsa skatu no karaļa, kurš acīmredzami mocījās šaubās un arvien vairāk lieca galvu uz leju, klausoties de Puatjē kundzē un konetablā.
Gabriels nodrebēja šausmās, iedomājoties, ka karaļa favorīte ir noklausījusies viņu sarunu ar karali un pašlaik runā tieši par viņu un viņa tēvu.
Bet Marija Stjuarte, mīļi pazobojusies par Gabriela sapņainumu, aizgāja.
Pienāca admirālis Koliņī un arī karsti apsveica viņu ar spožo uzvaru.
— Jūs esat radīti ne tikai spožām uzvarām, bet arī cieņas pilniem zaudējumiem, — admirālis sacīja. — Es lepojos ar to, ka laikus esmu pratis atklāt jūsu stiprās puses, un varu nožēlot tikai vienu — man nenācās būt jūsu tuvumā, kad jūs izcīnījāt sev laimi, bet Francijai — slavu.
— Tāda iespēja jums noteikti vēl būs, admirāļa kungs.
— Nez vai, — admirālis skumji sacīja. — Dod Dievs, lai mēs vismaz kaujas laukā nenonākam katrs savā frontes pusē!
— Ko jūs ar to domājat, admirāli? — Gabriels bija ieintriģēts.
— Pēdējā mēneša laikā četri ticības brāļi tika sadedzināti dzīvi. Protestantu skaits pieaug ar katru dienu un drīz vien tie sāks sacelties pret tik nežēlīgām vajāšanām. Baidos, ka vienā jaukā dienā divas partijas pārvērtīsies par divām karojošām pusēm.
— Kas tad notiks?
— Notiks tas, d'Eksmesa kungs, ka jūs, neraugoties uz neaizmirstamo rīta pastaigu uz Svētā Jēkaba ielu, būsiet savā rīcībā pilnīgi brīvs. Un man šķiet, ka jūs pašlaik tiekat tik ļoti godāts, ka nespēsiet iestāties karapulkā, kas cīnīsies pret karali.
Vērojot karali, Gabriels atbildēja:
— Bet man šķiet, admirāļa kungs, ka jūs maldāties! Es jūtu, ka drīz vien ar tīru sirdsapziņu varēšu kopā ar apspiestajiem sacelties pret apspiedējiem.
— Ko? Ko tad tas nozīmē? — admirālis sāka uztraukties. — Kas ar jums notiek, Gabriel? Jūs pat nobālējāt.
— Nekas, nekas, admirāli, taču esmu spiests jūs pamest. Uz drīzu redzēšanos!
Gabriels no tāluma ieraudzīja, ka karalis piekrītoši pamāja ar galvu, bet pēc tam Monmoransī uzreiz devās projām, uzmetis Diānai triumfējošu skatienu.