Pēc dažām minūtēm pieņemšana beidzās, un Gabriels atļāvās karalim pasacīt:
— Līdz rītam, jūsu majestāte.
Karalis aizgriezās sāņus un noburkšķēja:
— Līdz rītam.
Tagad viņš vairs nesmaidīja. Toties smaidīja de Puatjē kundze.
Gabriels izgāja no pils. Milzīgs smagums nomāca to.
Visu vakaru viņš klīda ap Šatlē cietumu. Pārliecinājies par to, ka Monmoransī tur nav iegājis, viņš mazliet nomierinājās. Tad, pavirpinājis pirkstos karaļa doto gredzenu, viņš atcerējās Indriķa II vārdus, kuros nebija nekāda zemteksta, nekādu divdomību:
„Jūs nekavējoties saņemsiet to, kas jums ir tik svēts un kā dēļ jūs esat tik varonīgi cīnījies."
Tomēr šī nakts, kas atdalīja viņu no izšķirošā mirkļa, viņam šķita garāka par gadu!
XXIX
Piesardzības pasākumi
Tikai Dievs vien zin, ko Gabriels domāja, kā viņš jutās šajās mokošajās stundās. Atgriezies mājās, viņš ne vārda nepārmija ne ar kalpiem, ne audžumāti. Kopš šī brīža viņam sākās jauna dzīve — mēma, saspringta, rīcības piesātināta. Viss, ko viņš pārdzīvoja šajā naktī — piekrāptās cerības, drosmīgie lēmumi, atriebības plāni, sapņi par mīlestību — to visu viņš apglabāja savā sirdī.
Tikai astoņos no rīta viņš drīkstēja ierasties Šatlē ar gredzenu, kas bija saņemts no karaļa rokām. Tam bija jāatver visas durvis ne vien viņam, bet arī viņa tēvam.
Līdz sešiem no rīta Gabriels bija mājās. Sešos, apģērbies un apbruņojies kā ilgam ceļojumam, viņš nokāpa lejā.
Kalpi sarosījās. Četri brīvprātīgie apstāja Gabrielu. Tomēr viņš tiem visiem draudzīgi pateicās un aizraidīja projām, atstājot tikai pāžu Andrē un Aloizi.
— Aloīze, — viņš vērsās pie tās, — es kuru katru dienu gaidu ierodamies divus draugus no Kalē — Žanu Pekuā ar sievu Babeti. Iespējams, ka es pats nevarēšu viņus sagaidīt. Taču arī manā prombūtnē esi laipna pret viņiem un uzņem tos tā, it kā tie man būtu brālis ar māsu.
— Jūsu augstība, lai nu kam, bet jums gan būtu jāzin, ka man pietiek ar vienu jūsu vārdu. Neuztraucieties, jūsu viesiem būs viss, kas nepieciešams.
— Paldies, Aloīze, — Gabriels sacīja. — Tagad parunāsim ar jums, Andrē… Man jums ir vairāki svarīgi uzdevumi, jums tie būs jāizpilda, jo jūs man esat Martēna vietā.
— Esmu jūsu rīcībā, monsenjor.
— Klausieties uzmanīgi. Pēc stundas es iešu projām. Ja es atgriezīšos, jums nekas nebūs jādara. Taču ja neatgriezīšos ne šodien, ne rīt, ne parīt…
Audžumāte sasita plaukstas, bet Andrē pārtrauca savu kungu:
— Piedodiet, monsenjor, jūs sacījāt, ka varbūt tik drīz neatgriezī- sieties?
— Jā, Andrē.
— Kāpēc gan es nevarētu jums doties līdzi? Jūs patiešām ilgi būsiet projām? — Andrē samulsis vaicāja.
— Tas ir pilnīgi iespējams…
— Tad man… Pirms aizbraukšanas de Kastro kundze man iedeva jums adresētu vēstuli…
— Vēstuli?! Un jūs man to līdz šim brīdim neesat iedevis? — Gabriels brīnījās.
— Piedodiet, jūsu augstība, man tā jums jānodod tikai tajā gadījumā, ja jūs no Luvras pārnāksiet bēdīgs vai nikns. „Tad, — man teica Diānas kundze, — nodod šo vēstuli vikontam d'Eksmesam, un lai tā ir viņam vai nu par brīdinājumu, vai par mierinājumu."
— Dodiet to šurp! — Gabriels iesaucās. — Padoms un mierinājums tieši pašlaik man ir ļoti vajadzīgi!
Andrē izņēma no kabatas rūpīgi salocītu vēstuli un iedeva to vikontam. Gabriels steigšus salauza zīmogu, piegāja pie loga un sāka lasīt:
„Mīļais draugs, mūsu pēdējās nakts atmiņās un satraukumā es rakstu jums tāpēc, ka varbūt mēs nekad vairs nesatiksimies, bet man neliek miera drūmās domas. Lūk, tās — iespējams, ka izpildot savu pienākumu, jūs būsiet spiests nonākt ar karali konfliktā, iespējams, ka šis cīņas rezultātā jūs sāksiet karali neieredzēt un gribēsiet tam atriebties…
Gabriel, es precīzi nezinu, vai viņš ir mans tēvs, taču es zinu, ka viņš visu šo laiku ir lolojis mani kā savu bērnu. Kad es domāju par jūsu atriebību, man kļūst baisi. Un ja šī atriebība īstenosies, es aiziešu bojā.
Kamēr šīs briesmīgās aizdomas nav piepildījušās, es lūdzu jūs, Gabriel, saglabājiet pret karali cieņu. Jo cilvēkus nedrīkst tiesāt tādi paši cilvēki, bet vienīgi Dievs!
Tātad, mans draugs, lai kas arī notiktu, nesteidzieties atriebties pat visīstākajam ļaundarim . Netiesājiet to, vēl vairāk — neesiet viņa slepkava. Atcerieties — Dievs par jums atriebsies tik bargi, kā jūs nekad nebūtu spējis. Uzticiet šis rūpes visaugstākajai tiesai.
Dariet to mīlestībā pret mani. Esiet žēlsirdīgs! Tas ir pēdējais lūgums, ar kuru pie jums vēršas
Diāna de Kastro."
Gabriels, skumji smaidot, vēstuli izlasīja divas reizes, tad salocīja to un paslēpa sev pie sirds. Tad viņš nolieca galvu un kādu brīdi palika nekustīgi stāvam, it kā aizdomājies. Pēc tam kā pamodies no miega, viņš sacīja:
— Labi! Es savas pavēles neatceļu. Ja es, kā jau teicu, neatgriezīšos, ja jūs par mani kaut ko dzirdēsiet vai, tieši otrādi, neko nedzirdēsiet, atcerieties, kas jums katrā ziņā ir jāizdara…
— Es klausos, monsenjor, — Andrē atsaucās.
— Pēc dažām dienām Parīzē ieradīsies de Kastro kundze. Jums ir jāuzzin precīzi viņas ierašanās laiks.
— Tas nebūs grūti, monsenjor.
— Pacentieties iziet tai pretī un manā vārdā atdodiet tai šo sainīti. Tur nekā vērtīga nav… vienkārši mūķenes aube, vairāk nekas, taču, pielūkojiet, nepazaudējiet to. Jūs viņai nodosiet šo saini un teiksiet…
— Ko lai es saku, jūsu gaišība? — Andrē jautāja, redzot, ka vikonts vilcinās.