— Nē, nesakiet viņai neko! Tikai sakiet, ka viņa ir brīva, ka viņas solījumi nav vairs spēkā un ka tam par ķīlu ir šī aube.
— Un viss?
— Viss… Bet ja par mani nebūs nekādu ziņu un de Kastro kundze kaut kādā veidā izrādīs kaut vismazāko satraukumu… jūs teiksiet… Vispār labāk nesakiet neko, bet vienīgi palūdziet, lai viņa jūs pieņem atpakaļ dienestā… Ja viņa to negribēs, atgriezieties šurp un gaidiet, kad atgriezīšos es.
— Jūs atgriezīsieties… jūsu gaišība, atgriezīsieties… — ar asarām acīs nočukstēja audžumāte. — Vai tad var gadīties, ka jūs pazudīsiet bez vēsts?
— Var, Aloīze, tā pat būtu bijis labāk… — Gabriels noteica. — Taču tu gaidi mani un ceri, ka es būšu atpakaļ.
— Cerēt! Bet ja nu jūs pazūdat! — Aloīze iesaucās.
— Pazūdu? Kāpēc tu tā domā? Visu taču nav iespējams paredzēt. Tomēr es ceru drīz atkal tevi ieraudzīt, Aloīze.
— Lai svētī jūs Dievs par šiem vārdiem!
— Bez šiem norādījumiem jūsu augstībai citu pavēļu nebūs? — Andrē vaicāja.
— Nē… Tomēr pagaidiet!
Gabriels piesēdās pie galda un uzrakstīja īsu vēstuli admirālim Koliņī:
«Admirāļa kungs, no šīs dienas varat uzskatīt mani par jūsu kustības biedru. Tā vai citādi, bet es sevi visu bez atlikuma atdodu jūsu cīņai un savu sirdi un dzīvību veltu vajāto reliģijai.
Jūsu cīņu biedrs un uzticamais draugs
Gabriels de Montgomerijs ."
— Atdodiet to admirālim, ja es neatgriezīšos. — Gabriels pasniedza Andrē vēstuli. — Bet nu es atvados no jums, draugi, un eju. Laiks ir
klāt!
Patiešām, jau pēc pusstundas Gabriels stāvēja pie Šatlē vārtiem.
XXX
Nezināmais cietumnieks
Šatlē komandants, de Salvuazona kungs, kurš pieņēma Gabrielu, kad viņš pirmo reizi apmeklēja cietumu, nesen bija miris. Jauno komandantu sauca de Sazeraka kungs.
Tieši pie viņa atveda Gabrielu. Nemiers aizžņaudza Gabrielam rīkli, un viņš nespēja izteikt ne vārda. Klusējot viņš parādīja karaļa doto gredzenu.
De Sazeraka kungs ar cieņu paklanījās:
— Es jūs jau gaidīju, kungs! Pirms stundas es saņēmu pavēli, kas jūs tieši skar. Šī gredzena uzrādītājam ir nekavējoties jāatdod bezvārda ieslodzītais, kurš daudzus gadus ir ticis turēts Šatlē cietumā ar numuru divdesmit viens. Vai viss ir pareizi, kungs?
— Jā, jā, — Gabriels steidzīgi apstiprināja. Cerība tam bija atdevusi runas spējas. — Šī pavēle, komandanta kungs…
— Esmu gatavs to izpildīt.
— O! Vai tā ir taisnība? — Gabriels nodrebēja.
— Neapšaubāmi, — de Sazeraka kungs atbildēja balsī, kurā vērīgāks klausītājs sadzirdētu skumjas un nožēlu.
Taču Gabriels bija pārāk satraukts un priecīgs, lai pamanītu to.
— Tātad es nesapņoju! Manas bažas nav pamatotas! Jūs man atdodat cietumnieku, komandanta kungs! Es pateicos, augstais Dievs! Pateicos, valdniek! Iesim ātrāk, es jūs lūdzu!
Viņš jau grasījās spert soli, bet pēkšņi negribot apstājās. Viņam šķita, ka sirds tam salūzis gabalos, viņam trūka elpas. Diemžēl, cilvēks ir pārāk vājš, lai izturētu tik lielu satraukumu!..
Gandrīz necerēta tik daudzu gadu sapņa piepildīšanās, kas bija visa viņa dzīves jēga, mīlestība pret tēvu — tas viss savijās cieši kopā un sagriezās Gabriela acu priekšā. Kā viņš varēja kaut uz mirkli šaubīties par monarha augstsirdību!
Beidzot viņš tomēr saņēmās.
— Piedodiet man, komandanta kungs, šo mirkļa vājumu. Redzat, ir brīži, kad ir grūti izturēt prieku.
— O, nevajag atvainoties, es jūs lūdzu, — komandants neskanīgi atbildēja.
Gabriels bija pārsteigts par toni, kādā šie vārdi tika izteikti. Viņš pacēla acis un ieskatījās de Sazeraka kunga atklātajā, godīgajā sejā. Tajā bija tik daudz sirsnības un labvēlības!
Taču dīvaina lieta — de Sazeraka kungs skatījās uz Gabrielu ar slēptu žēlumu. Pamanījis to, Gabriels nobālēja un ļaunas nojautas atkal pārņēma viņu. Tomēr viņš apspieda sevī tās un izbijies sacīja:
— Iesim. Es esmu gatavs.
Viņi sāka kāpt pazemē.
Pa priekšu gāja kalps ar lāpu rokā.
Gabriels, pats to negribot, sāka atcerēties gan drūmās sienas un garos gaiteņus, gan kāpnes, pa kurām viņš jau bija gājis. Viņš atcerējās tās reizes izjūtas.
Viņi pienāca pie dzelzs durvīm pazemē, aiz kurām viņš kādreiz ieraudzīja nomocīto, nerunīgo gūstekni.
Gabriels neko nedomājot, apstājās.
— Šeit, — viņš nopūtās.
Taču de Sazeraka kungs skumji nogrozīja galvu.
— Nē, šeit vēl ne.
— Kā tā? Vai jūs smejaties par mani?
— O, ko jūs! — komendants klusi, ar pārmetumu balsī sacīja.
Auksti sviedri izspiedās Gabrielam uz pieres.
— Piedodiet! Kā man tas jāsaprot?
— Man jums ir jāpaziņo bēdīga vēsts. Vakar vakaiā tika pavēlēts ieslodzīto no šīs kameras pārcelt vēl vienu stāvu zemāk.
— Kāpēc? — Gabriels nesaprata.
— Bija noteikts, ka ieslodzītais par jebkuru mēģinājumu kaut ko teikt, par kliedzienu, pat par pasacītu vārdu tiek pārcelts uz zemāku stāvu pazemē.
— Tas man ir zināms, — Gabriels gandrīz nedzirdami sacīja.
De Sazeraks turpināja:
— Reiz jau viņš atļāvās pārkāpt šo pavēli, un tieši tad viņu pārcēla uz briesmīgo telpu, kur jūs jau viņu redzējāt, kā jūs pats sakāt. Mēs ar jums runājām, ka jūs kāds jau ir informējis par spīdzināšanu ar klusēšanu, uz kādu viņš bija notiesāts.
— Jā, jā, — Gabriels nepacietīgi iesaucās, — kas tālāk?
— Lūk, kas — vakar vakarā neilgi pirms vārtu slēgšanas Šatlē ieradās kāda ietekmīga persona, kuras vārdu es nenosaukšu.
— Tas nav svarīgi. Tālāk… — Gabriels steidzināja.