— Šis cilvēks, — komandants turpināja, — pavēlēja, lai es to pavadu uz divdesmit pirmo kameru. Viņš griezās pie ieslodzītā, bet tas neizdvesa ne skaņu. Es cerēju, ka vecais virs pratīs izturēt šo pārbaudījumu. Kādu pusstundu, neraugoties uz visām viltībām, kādas lietoja šī persona, ieslodzītais turpināja klusēt!..
Gabriels smagi nopūtās, taču nepārtrauca drūmo stāstu.
— Tomēr pēc vienas frāzes, pēc pēdējās, kas tam tika iečukstēta ausī, nabaga vīrs pieslējās savā guļasvietā, asaras tam lija no izbalējušajām acīm un viņš ierunājās… Man jums ir jāsaka — zvēru pie sava goda, viņš patiešām runāja! Es pats to dzirdēju!
— Un tad? — Gabriels neskanīgi vaicāja.
— Un tad man bija, neraugoties uz maniem iebildumiem un lūgumiem, jāizpilda cietsirdīgā pavēle, ko paredz mans amats! Man bija jāpakļaujas varai, kas ir augstāka par manējo. Un es pārvedu ieslodzīto uz kameru, kas atrodas vēl zem šīs.
— Ātrāk uz turieni! Atbrīvosim viņu! — Gabriels iekliedzās.
Komendants skumīgi pašūpoja galvu. Gabriels to nemanīja. Viņš jau
kāpa lejā pa slidenajām, appelējušajām akmens kāpnēm, kuras veda uz nāvi nesošo smirdīgo bedri.
De Sazeraka kungs ar žestu atlaida kalpu, pats paņēma rokā lāpu un, pie mutes pielicis kabatlakatu, sekoja Gabrielam.
Ar katru pakāpienu gaiss kļuva arvien smagāks. Šajā postošajā atmosfērā spēja izdzīvot tikai pretīgie tārpi, kas gadījās tiem zem kājām. Gabriels nekam nepievērsa uzmanību. Drebošu roku viņš paņēma atslēgas un, atslēdzis smagās, piemirkušās durvis, steidzās iekšā telpā. Lāpas gaismā viņš kaktā uz salmiem ieraudzīja ķermeni. Gabriels metās pie tā, pacēla viņu un iesaucās:
— Tēvs!
De Sazeraka kungs satrūkās no šī kliedziena.
Bet vecā vira galva nokārās, un rokas bija nedzīvas kā zari.
XXXI
Grāfs de Montgomerijs
Gabriels, uz ceļiem stāvot, pacēla galvu un velnišķīgā mierā paskatījās visapkārt. Taču šis miers de Sazeraka kungam šķita briesmīgāks par kliedzieniem un vaimanām.
Tad, it kā atjēdzies, Gabriels pielika roku simrgalvim pie sirds. Viņš gaidīja labu brīdi, tad, nekrītot panikā, teica:
— Nav! Nav!.. Sirds vairs nedarbojas, kaut gan ķermenis vēl nav sastindzis.
— Cik varens augums! — komandants nočukstēja. — Viņš vēl ilgi varētu dzīvot…
Gabriels noliecās pār mirušo, aizspieda tam plakstus un goddevīgi noskūpstīja tos.
De Sazeraks centās atraut Gabrielu no drūmajām domām:
— Kungs, ja šis cilvēks jums ir dārgs…
— Dārgs? Tas taču ir mans tēvs!
— Ja jūs vēlaties atdot tam pēdējo godu, man ir atļauts izdot jums viņa ķermeni.
— Ak tā? — Gabriels nosmīnēja joprojām velnišķīgā mierā. — Tātad taisnība uzvar, un solījums ir izpildīts, jā, to nevar apstrīdēt. Spriediet pats, komandanta kungs, man zvērēja pie Dieva, ka es varēšu dabūt laukā no šejienes savu tēvu… un te nu viņš ir! Tiesa, tādas norunas nebija, ka es to gribu dabūt dzīvu… — Gabriels iesmējās drūmus draudīgus smieklus.
— Saņemieties, — de Sazeraka kungs sacīja. — Atvadieties no tā, kas jums ir dārgs.
— Es taču to daru, jūs pats redzat!
— Jā, taču vajadzētu ātrāk atstāt šo telpu. Šeit gaiss ir indīgs un apdraud dzīvību.
— Te jau ir pierādījums, — Gabriels norādīja un nekustīgo ķermeni.
— Iesim, iesim, — komandants paņēma Gabrielu zem rokas.
— Labi, es sekošu jums, — Gabriels sacīja un vēl piebilda:
— Taču apžēlojieties, dāvājiet man dažas minūtes!
De Sazeraka kungs klusējot pamāja, pats pieejot pie durvīm, kur gaiss bija mazliet labāks.
Gabriels nometās uz ceļiem pie mirušā tēva un palika mēms un nekustīgs.
Ko viņš tam sacīja? Vai meklēja noslēpuma atrisinājumu šajās sakniebtajās lūpās? Vai zvērēja atriebties? Vai viņš domāja par pagātni,vai par nākotni? Vai par cilvēkiem, vai Dievu? Par taisno tiesu vai žēlsirdību?
Tā pagāja piecas minūtes.
Elpot kļuva arvien grūtāk. Tad komandants teica Gabrielam:
— Nu man būs jums jālūdz. Mums ir jāatgriežas augšā.
— Esmu gatavs, — Gabriels atteica, — es esmu gatavs…
Viņš paņēma tēva auksto roku savējā un noskūpstīja to. Tad viņš pielika lūpas pie tēva pieres. Viņš neraudāja. Asaru nebija.
— Uz redzēšanos, — viņš tēvam sacīja, — uz redzēšanos!
Viņš piecēlās un smagi sekoja de Sazeraka kungam…
Ieejot kabientā, kas bija rīta saules pieliets, komandants atkal paskatījās uz savu jauno viesi un bija pārsteigts — viņa brūnajos matos bija parādījušās sirmas šķipsnas.
Brīdi paklusējis, de Sazeraka kungs laipni teica:
— Vai es jums kaut kā varu palīdzēt? Es būšu laimīgs izdarīt jebko, ko pieļauj mans amats.
— Jūs man solījāt, ka es drīkstu atdot pēdējo godu mirušajam. Šovakar es atsūtīšu ļaudis, un tie ieliks mirušo zārkā un apglabās viņu dzimtas kapenēs.
— Es saprotu, kungs, — de Sazeraks atbildēja. — Tas man ir atļauts, taču tikai ar vienu noteikumu.
— Ar kādu? — Gabriels vēsi pavaicāja.
— Ja jūs man apsoliet nedarīt to visiem redzot.
— Labi, es jums apsolu to, komandanta kungs. Ļaudis atnāks naktī un bez lieka trokšņa aiznesīs zārku uz Svētā Pāvila dārzu ielu, uz grāfa de…
— Atvainojiet, — komendants viņu pārtrauca, — es nezinu šī cietumnieka vārdu, negribu zināt un man tas nemaz nav jāzin. Mans amats un zvērests liedz man runāt ar jums par to. Esiet tik laipns, nerunājiet ar mani par to.
Gabriels pacēla galvu un lepni sacīja:
— Man nav ko slēpt. Slapstās tie, kas ir vainīgi.
— Bet jūs piederat pie nelaimīgajiem, — komendants teica. — Vai tomēr tā nebūs labāk?
— Katrā ziņā to, ko jūs noklusējāt, esmu uzminējis un varu pats jums to pastāstīt. Piemēram, es zinu, ka tas cilvēks ieradās pie mana tēva vakar vakarā, lai piespiestu viņu ierunāties! Es zinu, kādas tieši viltības tika pielietotas, lai viņš pārtrauktu savu klusēšanu.