— Kā? Jūs to zināt?
— Protams. Tā ietekmīgā personām vecajam vīram teica: „Jūsu dēls ir dzīvs!" vai „Jūsu dēls kļuvis slavens!", vai arī „Jūsu dēls nāk jūs atbrīvot!" Nelietis!
Komandantam izlauzās pārsteiguma sauciens.
— Jā gan, izdzirdējis pieminam savu dēlu, nabaga tēvs, kurš klusēdams ienīda savu nāvīgāko ienaidnieku, nespēja apslāpēt prieka saucienu! Vai tā tas bija, cienītais kungs?
Komandants, ne vārda nesacījis, nolieca galvu.
— Bija, bija, jūs to nevarat noliegt! Nav nozīmes liegties; bet kas attiecas uz šīs personas vārdu… lai gan jūs centāties to slēpt… Varbūt gribat, lai es to nosaucu?
— Ko jūs?! Ko jūs?! — de Sazeraka kungs satraukti iesaucās. — Lai gan mēs šeit esam vieni paši. bet, kungs, piesargieties! Vai jums nemaz nav bail?
— Man ne no kā nav bail! Tas bija konetabls, hercogs de Monmoransī! Bendi nevar neredzēt…
— Apžēlojieties! — komandants viņu pārtrauca, bailīgi skatīdamies uz visām pusēm.
— Kas attiecas uz jūsu cietumnieka un manu vārdu, tas lai jums paliek nezināms, — Gabriels mierīgi turpināja. — Taču man nekas netraucē to atklāt. Jūs bijāt ļoti laipns pret mani šajā man tik grūtajā brīdī. Ja jūs kādreiz manu vārdu izdzirdēsiet, ziniet, es esmu jums ļoti pateicīgs.
De Sazeraka kungs atbildēja:
— Arī es būšu laimīgs uzzinot, ka citreiz liktenis būs bijis labvēlīgāks pret jums.
— O, tas man vairs nav tik svarīgi. Es jums gribu pateikt, ka kopš tā brīža, kad nomira mans tēvs, es esmu grāfs de Montgomerijs.
Šatlē komandants sastinga, neizteicis ne vārda.
Gabriels turpināja:
— Visu labu, cienītais kungs. Pieņemiet manu pateicību. Lai Dievs jūs sargā!
Gabriels paklanījās un drošā solī izgāja no Šatlē.
Svaigais rīta gaiss un saules gaisma apžilbināja viņu. Viņš apstājās un pat sagrīļojās. Taču, kad garāmgājēji uz viņu sāka atskatīties, viņš saņēmās un gāja no šīs nolādētās vietas prom.
Sēnas krastā atradis vientuļu vietiņu, viņš izņēma savu piezīmju grāmatiņu un uzrakstīja audžumātei sekojošu vēstuli:
„Mana labā Aloīze!
Nu tas ir izlemts — negaidi mani, šodien es mājās neatgriezīšos. Man kādu laiku ir jāpaliek vienam, jāpaklaiņo, jāpadomā, jānogaida.
Taču neuztraucies, es pie tevis katrā ziņā atgriezīšos. Šovakar izkārto tā, lai visi aizietu gulēt agrāk. Taču tu neguli. Vakarā, kad ielas kļūs tukšas, pie taviem vārtiem pieklauvēs četri vīri ar dārgu nastu. Tu tiem atver vārtus un pavadi tos uz mūsu dzimtas kapenēm. Tu parādi viņiem, kur lai atnesto apglabā. Paseko, lai viss būtu kā pieklājas. Tad, kad viss būs galā, iedod katram četrus zelta ekijus, izlaid viņus pa vārtiem un pati atgriezies, lai noliektu galvu un lūgtu Dievu par savu mūžībā aizgājušo kungu.
Arī es lūgšu Dievu, taču ne šeit. Tā vajag. Jo es jūtu, ka šī aina mani novestu pie briesmīgas un neprātīgas rīcības. Man ir jāpaliek vienam.
Uz redzēšanos, mana dārgā Aloīze. Pasaki Andrē, lai viņš atceras par de Kastro kundzi, bet tu neaizmirsti par maniem draugiem no Kalē.
Uz tikšanos, lai Dievs tevi sargā!
Gabriels de M."
Uzrakstījis šo vēstuli, Gabriels sarunāja četrus vīrus, katram iedeva pa četriem zelta ekijiem un tikpat daudz apsolīja pēc uzdevuma veikšanas. Tiem bija jāaiznes vēstule uz norādīto vietu, bet vakarā, pēc desmitiem, jāierodas Šatlē, no komandanta, de Sazeraka kunga jāsaņem zārks ar mironi un jāaiznes uz Svētā Pāvila dārzu ielu, uz to pašu māju, kur bija adresēta vēstule.
Nabadzīgie vīri karsti pateicās Gabrielam un solīja precīzi izpildīt visus norādījumus. Uzklausījis viņus, Gabriels skumji pasmaidīja: „Četrus cilvēkus tas ir aplaimojis!"
Viņš bija nolēmis pamest Parīzi.
Viņa ceļš veda garām Luvrai.
Ietinies apmetnī, sakrustojis rokas uz krūtīm, viņš uz mirkli apstājās karaļa pils priekšā.
— Nu mēs gan norēķināsimies! — viņš gandrīz nedzirdami noteica un atsāka savu ceļu, atcerēdamies horoskopu, ko maģistrs Notrdams reiz bija sastādījis grāfam de Montgomerijam un kas sakrita ar viņa dēla rokas līnijām:
Pa jokam vai nopietni
ar šķēpu viņš ievainos galvu karalim,
Un asiņu straumīte
sārtā aizplūdīs no galvas karalim!
Bet viņa liktenis
tiesības viņam dod tiesāt karali —
Ar laimi to apveltīs
un kapā novedīs mīla pret karali!
Jā, šis neparastais pareģojums, kas bija rakstīts viņa tēvam, piepildījies.
Patiešām, grāfs de Montgomerijs jaunībā rotaļādamies bija ievainojis Fransuā I, tad — brieduma gados viņš bija Indriķa II sāncensis mīlestībā un, visbeidzot, vakar to nogalināja pēc tās sievietes pavēles, kas mīlēja karali.
Gabrielu, savukārt, mīlēja karaliene Katrīna Mediči. Vai liktenis arī viņu novedīs līdz beidzamajam pareģojumam? Vai viņam radīsies iespēja ievainot karali?
Ja atmaksa tomēr reiz notiks, Gabrielam būs pilnīgi vienalga, kad karaļa mīlestība viņu nogalinās — mazliet ātrāk vai mazliet vēlāk!
XXXII Klīstošais bruninieks
Aloīze jau sen bija pieradusi pie vientulības un gaidīšanas. Nu viņai atkal nācās pavadīt garas stundas, pie loga gaidot jaunā kunga atgriešanos.
Kad kāds svešs nabags pieklauvēja pie vārtiem, Aloīze pati steidzās tos atvērt. Beidzot kāda ziņa!
Bet tā ziņa bija briesmīga!
Pirmās izlasītās rindas apmigloja viņai acis, un lai slēptu savu uztraukumu, viņa ieskrēja savā istabā un tur, asarās mirkstot, izlasīja vēstuli līdz galam.
Aloīzei bija stiprs raksturs. Viņa saņēmās, noslaucīja asaras un izgāja pie vārtiem.