— Labi. Līdz vakaram. Es gaidīšu jūs un jūsu biedrus.
Tikko pienāca vakars, viņa mājiniekus aizsūtīja gulēt.
— Šovakar kungs mājās nenakšņos, — viņa sacīja, bet palikusi viena nodomāja „Būs gan mājās kungs, taču ne jaunais, bet vecais! Kuru tad vēl var glabāt ģimenes kapenēs, ja ne nelaimīgā grāfa de Montgomerija pīšļus? Ak, mans krietnais pavēlniek, vai tiešām jūs savu solījumu paņemsiet kapā līdzi? Noslēpums! Visur tikai vieni vienīgi noslēpumi, tikai kaislības!.."
Skumjās pārdomās Aloīze beidza ar sirsnīgām lūgšanām. Bija jau apmēram vienpadsmit. Ielas bija tukšas, kad pie vārtiem kāds klusi pieklauvēja.
Aloīze sarāvās un nobālēja, bet, sakopojusi spēkus, viņa atvēra nesējiem. Ar dziļu paklanīšanos viņa sagaidīja veco kungu, kas atgriezās mājās pēc tik ilgas prombūtnes. Pēc tam viņa sacīja vīriem:
— Nāciet līdzi. Es jums parādīšu ceļu.
Apgaismojot ceļu ar lukturi, viņa veda tos uz kapenēm. Aizejot līdz tām, nesēji ielika zārku vaļējās kapenēs, aizvēra to ar melna marmora
plāksni, noņēma cepures, nometās ceļos un uz ātru roku nolūdza Dievu par nezināmā nelaiķa dvēseli.
Pēc tam audžumāte klusēdama pavadija tos un iedeva tiem naudu, ko Gabriels bija solījis. Kā ēnas tie pazuda tumsā. Netika izteikts neviens vārds.
Bet Aloīze atgriezās pie kapličas un asarās, un lūgšanās pavadīja visu atlikušo nakti.
No rīta, kad pie viņas ienāca Andrē, viņa bāla, bet mierīga, sacīja tam:
— Mans bērns, vikonta kungu vairs nav ko gaidīt. Parūpējieties, lai viņa pavēle tiktu izpildīta.
— Viss ir skaidrs, — pāžs bēdīgi sacīja. — Šodien pat es atgriezīšos pie de Kastro kundzes.
— Mūsu promesošā kunga vārdā es pateicos jums, Andrē, par jūsu krietnumu, — Aloīze teica.
Viņš aizbrauca un pēc ilgas meklēšanas satika de Kastro kundzi Ara- jēnā.
Diāna de Kastro tikko bija iebraukusi šajā pilsētās savas svītas pavadībā, kuru tai atvēlēja hercogs de Gīzs, un vēlējās mazliet atpūsties no ceļa Tirē kunga, novada gubernatora, namā.
Ieraudzījusi pāžu, Diāna pārvērtās sejā, bet savaldījās un ar žestu ieaicināja viņu blakus istabā.
— Nu kā? — viņa vaicāja, kad tie bija palikuši divi vien. — Ko jūs man, Andrē, atnesāt?
— Tikai šo te, — pāžs viņai pasniedza vīstokli.
— Ak, tas nav gredzens! — Diāna iesaucās.
Tad atguvusies viņa sāka iztaujāt Andrē ar tāda cilvēka zinātkāri, kurš grib līdz galam izbaudīt savas nelaimes rūgtumu.
— Vai d'Eksmesa kungs jums neiedeva vēstuli, domātu man?
— Nē, kundze.
— Varbūt viņš kaut ko lika pateikt mutiski?
— Diemžēl, — pāžs sacīja, galvu noliecis, — d'Eksmesa kungs pateica tikai to, ka jūsu solījumi vairs jums nav saistoši, pat tas, kuram par ķīlu kalpoja šī aube. Vairāk viņš neko nepiebilda.
— Kādos apstākļos viņš jūs atsūtīja pie manis? Vai jūs tam manu vēstuli iedevāt? Ko viņš sacīja, kad to izlasīja? Runājiet, Andrē! Jūs esat godīgs un uzticams! No jūsu sacītā būs atkarīga mana mūža laime. Pat neskaidrs mājiens var mani uzvest uz pareizā ceļa.
— Kundze, — Andrē sacīja, — es jums labprāt izstāstītu visu ko zinu, bet es patiešām gandrīz neko nezinu.
— Runājiet, runājiet, Andrē!
Un Andrē stāstīja. Viņš tai izstāstīja par pavēlēm, ko Gabriels deva viņam un Aloīzei gadījumam, ja viņš pats neatgriežas. Par šaubām un uztraukumu, kas bija pārņēmuši Gabrielu. Viņš arī izstāstīja par to, kā izlasījis Diānas vēstuli, Gabriels kaut ko gribēja sacīt, taču pārdomāja un aprobežojās ar dažām frāzēm. Vārdu sakot, Andrē-patiešām pateica visu, ko zināja. Bet tā kā viņš diezgan vāji orientējās lietas būtībā, viņa stāsts tikai vēl vairāk uztrauca Diānu.
Ar skumjām viņa skatījās uz mūķenes aubi it kā gribēdama no tās sagaidīt atbildi. Galvā tai šaudījās nemierīga doma: „Ir divas iespējas — vai nu Gabriels ir uzzinājis, ka viņš tiešām ir mans brālis, vai arī zaudējis cerības jebkad to uzzināt. Bet kāpēc viņš neatpestī mani no mocošajiem minējumiem?"
Diāna bija nesaprašanā. Kā lai viņa rīkojas? Vai lai uz visu atlikušo dzīvi paslēpjas kāda klostera mūros? Vai varbūt atgriezties galmā, sameklēt Gabrielu, uzzināt visu patiesību un palikt karaļa tuvumā, lai pasargātu to no iespējamām briesmām?
Karalis? Vai viņš ir tās tēvs? Bet ja nu viņa grib karali pasargāt no pelnītas atriebības? Cik briesmīgas pretrunas!
Taču Diāna bija sieviete, sieviete ar maigu un mīlošu dvēseli. Viņa sev sacīja — lai kas arī notiktu, tas, kurš atriebjas, reizēm dabū to nožēlot, bet tas, kas piedod, nekad to nav nožēlojis!
Viņa nolēma atgriezties Parīzē, palikt pie karaļa un jebkuriem līdzekļiem uzzināt kaut ko par Gabriela nodomiem. Kas zin, varbūt arī Gabrielam būs vajadzīgs viņas atbalsts! Ja viņai izdosies samierināt tos abus, viņas sirdsapziņa būs tīra un viņa varēs savu dzīvi veltīt Dievam.
Izlēmusi Diāna atmeta visas šaubas, devās ceļā un pēc trim dienām parādījās Luvrā, kur to ar atplestām rokām sagaidīja aizkustinātais karalis.
Taču tēva jūtu izpausmes Diāna uzņēma ļoti rezervēti. Arī karalis, kurš labi zināja par Diānas jūtām pret Gabrielu, izjuta zināmu neveiklību.
Meitas klātbūtne tam negribot atgādināja to, ko nemaz negribējās atcerēties. Varbūt tāpēc viņš pat nepieminēja laulības ar Monmoransī dēlu. Šajā ziņā Diāna varēja būt pavisam mierīga.
Starp citu, rūpju viņai netrūka arī tāpat. Ne Montgomeriju namā, ne Luvrā, ne citur viņai neko jēdzīgu par Gabrielu nepateica.
Jauneklis bija izgaisis.
Gāja dienas, nedēļas, mēneši. Velti Diāna gan tieši, gan aplinkus izvaicāja par Gabrielu — neviens neko konkrētu nevarēja pasacīt. Daži apgalvoja, ka ir to redzējuši, taču nav uzdrošinājušies viņu uzrunāt, viņš izskatījās tik drūms, ka atbaidījis visus. Vēl vairāk, šīs nejaušās tikšanas nez kāpēc bija notikušas dažādās vietās — vieni Gabrielu bija manījuši Fontenblo, citi Senžermenā, vēl citi — Vensēnas mežā, daži pat bija to redzējuši Parīzē…