No kurienes varēja rasties tik pretrunīgas ziņas?
Un tomēr — daļa taisnības tur bija.
Gabriels centās atbrīvoties no bēdīgajām atmiņām un no vēl drūmākajām domām, viņš nespēja nosēdēt uz vietas. Neciešamas darbošanās alkas to mētāja pa visurieni. Kājām vai jāšus, bāls un sadrūmis viņš klīda kā Dieva nepieņemts pa pilsētām, ciemiem un laukiem, tikai vakarā kaut kur piestājot un lūdzot naktsmājas.
Reiz, kad karadarbība ziemeļos jau bija noklususi, viņš iegriezās pie viena paziņas — pie daktera Ambruāza Parē, kurš nesen bija atgriezies no Parīzes. Ambruāzs Parē ļoti priecājās un saņēma Gabrielu kā varoni un kā sirsnīgu draugu.
Gabriels kā trimdinieks, kurš atgriezies dzimtenē, sāka ķirurgu izjautāt par jaunumiem, kas visiem citiem sen vairs nebija jaunumi.
Tā viņš uzzināja, ka Martēns ir izveseļojies un pašlaik acīmredzot atrodas ceļā uz Parīzi, ka hercogs de Gīzs ar savu armiju ierīkojuši nometni Tionvilas tuvumā, ka maršals de Terms devies uz Denkerku, bet angļiem vairs nav palikusi ne pēda franču zemes, kā jau to solīja Lotringas Fransuā.
Gabriels uzmanīgi klausījās, taču šīs ziņas viņu pārāk neuztrauca.
— Es jums pateicos, dakter, — viņš sacīja Ambruāzam Parē. — Man bija patīkami dzirdēt, ka Kalē ieņemšana ir bijusi noderīga. Taču ne tikai tāpēc es pie jums ierados. Jāatzīst, man neliek mieru mūsu saruna pagājušajā gadā mazajā namiņā Svētā Jēkaba ielā. Man gribētos ar jums parunāt par reliģiskiem jautājumiem, kurus jūs esat apguvis pilnībā…
Jūs droši vien jau esat pārgājis Reformācijas pusē?
— Jā, vikont, — Ambruāzs Parē nešauboties atbildēja. — Kalvins labvēlīgi atbildēja uz manu vēstuli un izgaisināja manas pēdējās šaubas. Pašlaik es esmu viens no dedzīgākajiem Reformācijas piekritējiem.
— Vai tādā gadījumā jūs negribētu savā kustībā iesaistīt vēl vienu brīvprātīgo? Es runāju par sevi. Vai jūs varētu nostiprināt manu svārstīgo ticību, tāpat kā jūs stiprināt ievainotas miesas?
— Mans pienākums ir ne tikai atvieglot fiziskas ciešanas, bet arī dvēseles mokas. Esmu gatavs jums pakalpot, d'Eksmesa kungs.
Viņu saruna ilga vairāk nekā divas stundas. Tās laika Ambruāzs Parē bija daiļrunīgs un trauksmains, bet Gabriels — mierīgs, skumjš un uzmanīgs.
Tad Gabriels piecēlās un, pasniedzis roku ķirurgam, teica:
— Pateicos, mūsu saruna man ļoti palīdzēja. Laiki, diemžēl, ir tādi, ka es nevaru atklāti pieslieties jūsu kustībai. Man vēl ir jāpagaida… Bet, pateicoties jums, es sapratu, ka jūs ejat pa pareizo ceļu. Varat uzskatīt, ka es vismaz sirdī, ja ne darbos, esmu jūsējais. Palieciet sveiks, dakter Ambruāz… Gan mēs vēl tiksimies.
Gabriels klusējot atvadījās no ķirurga un aizgāja. Vēl pēc mēneša, 1558. gada maija sākumā viņš pirmo reizi kopš savas mīklainās pazušanas parādījās Svētā Pāvila dārzu ielas savrupmājā.
Tur bija daudz pārmaiņu. Pirms divām nedēļām bija atgriezies Martēns, bet Zans Pekuā ar Babeti tur jau dzīvoja trešo mēnesi. Taču liktenis nevēlējās vēl vairāk pārbaudīt Žana uzticību, dažas dienas līdz Gabriela pārnākšanai Babetei piedzima miris bērniņš.
Nabaga māte bija ļoti nomākta, bet galu galā vīra maigā gādība un Aloīzes mierinājumi mazināja viņas bēdas.
Tā reiz viņi vakarā sēdēja istabā un draudzīgi pļāpāja, kad atvērās durvis un telpā lēni un mierīgi ienāca nama saimmnieks, vikonts d'Eksmess.
Visi ar priecīgiem saucieniem pielēca kājās un steidzās pie Gabriela. Kad pirmā sajūsma bija pārgājusi, Aloīze sāka izjautāt to, ko viņa skaļi sauca par „kungu", bet sirds dziļumos dēvēja par „manu bērnu". Kur viņš tik ilgi bija bijis? Ko nolēmis darīt tagad? Vai paliks pie tiem, kam viņš ir tik dārgs? Taču Gabriels domīgs paraudzījās uz viņu, skumji uzsmaidīja un pielika pirkstu pie lūpām — tas nozīmēja, ka ne jau par pagātni, ne nākotni viņš neko nevēlas teikt.
Lai izbēgtu no uzstājīgajiem jautājumiem, viņš pats sāka izvaicāt Babeti un Žanu Pekuā — vai tiem kaut kas nav vajadzīgs, vai ir kādas ziņas par Pjēru, kurš palika Kalē…
Viņš juta līdzi Babetei viņas bēdās un centās to mierināt, cik ir iespējams mierināt māti, kas zaudējusi savu bērnu.
Gandrīz veselu dienu Gabriels pavadīja mājinieku un draugu vidū. Lai arī viņš centās būt laipns un atsaucīgs, bija skaidri redzams, ka viņu pārņēmusi dziļa melanholija.
Martēns nenolaida acis no sava saimnieka. Gabriels parunājās arī ar viņu, bet, par nožēlu, ne ar ko neatgādināja par kādreiz doto solījumu atrast noziedznieku, kurš kādreiz izlicies par viņa ieročnesēju. Martēns tik ļoti bijīgi izturējās pret Gabrielu, ka pirmais neuzdrīkstējās vaicāt vikontam par to.
Vakarā, kad jau grasījās doties projām, Gabriels pats piegāja pie Martēna:
— Martēn, es nebūtu neesmu aizmirsis par tevi. Es visu laiku meklēju, taujāju un, manuprāt, atradu ceļu uz to patiesību, kas tevi uztrauc.
— O, jūsu gaišība! — samulsušais ieročnesējs priecīgi nomurmināja.
— Jā, Martēn, — Gabriels turpināja, — es esmu savācis vajadzīgās ziņas un jūtu, ka esmu uz īstā ceļa. Taču man ir vajadzīga tava palīdzība, draugs. Nākošnedēļ tu brauc uz savu dzimteni un pa ceļam apstājies Lionā.
Pēc mēneša es tevi tur satikšu, un mēs vienosimies par turpmāko rīcību.