— Labi, es tā darīšu, jūsu gaišība, — Martēns atbildēja. — Vai tad līdz tam. laikam mēs nesatiksimies?
— Nē, jo tagad man jāpaliek vienam pašam, — Gabriels nepiekāpīgā tonī iebilda. — Es jūs pametīšu atkal, un nevajag mani atrunāt, tas tikai sāpinās mani. Palieciet sveiki, mani draugi! Atceries, Martēn, pēc mēneša satiekamies Lionā.
— Es jūs tur gaidīšu, jūsu gaišība.
Gabriels sirsnīgi atvadījās no Žana Pekuā un viņa sievas, apmīļoja Aloizi, un it kā nemaz nebūtu manījis savas audžumātes bēdas, pazuda tumšajā nakti…
Un atkal nemierpilni ceļojumi, atkal — klaidoņa dzīve, šķiet, tā viņam bija likteņa nolemta…
XXXIII
Jauna tikšanās ar Arno de Tilu
Pagājušas vēl sešas nedēļas, un nu mēs atrodamies uz jauka namiņa sliekšņa Artigas ciematā, netālu no Rjē.
Ir 1558. gada 15. jūlijs…
Uz glīta soliņa sēdēja vīrs, pēc kura putekļainā apģērba varēja spriest, ka tas ir veicis lielu ceļa gabalu. Viņš bija laiski izstiepis kājas, kurās bija netīri zābaki, bet sieviete, kas bija nometusies uz ceļiem, acīmredzot grasījās tos šņorēt vaļā.
Vīrs neapmierināts rauca pieri, bet sieviete smaidīja.
— Bertrāna, vai man vēl ilgi jāgaida? — viņš rupji vaicāja. — Man zūd pacietība! Cik tu gan esi neveikla!
— Viss ir gatavs, Martēn, — sieviete bikli teica.
— Kas ir gatavs? Eh! — vīrietis ņurdēja. — Kur tad ir čības? Nu! Vai tad iedomāsies tās laikus atnest! Neaptēstā zoss! Es te lai sēžu basām kājām un gaidu uz tevi!
Bertrāna iemetās istabā un pēc maza brīža atgriezās ar čībām.
Jūs, protams, pazināt šo viru, ar ko mums ir darīšana. Jā, tas bija tas pats nekrietnais un viltīgais Arno de Tils, kurš slēpās zem Martēna vārda. Bet viņam blakus bija tagad tik neparasti mierīgā un pakļāvīgā Bertrāna de Rola.
— Bet kur ir mans medus? — Arno norūca.
— Es tūlīt atnesīšu… — Bertrāna noteica.
— Atkal jāgaida! — viņš nepacietīgi piecirta kāju. — Kusties veiklāk, ja ne… — Un viņš ar izteiksmīgu žestu pabeidza savu teikumu.
Bertrāna aizsteidzās un atkal parādījās, nesot rokā glāzi ar medus dzērienu. Martēns paņēma to un ar labpatiku izdzēra vienā paņēmienā.
— Labs gan! — viņš pat noklakšķ ināja mēli, it kā ar to būtu izrādījis sievai pateicību.
— Mans nabaga draudziņ, tu esi sakarsis! — Bertrāna atļāvās ar kabatlakatu noslaucīt savam bargajam vīriņam pieri. — Uzliec cepuri, saaukstēsies. Tu laikam esi noguris?
Tas viņai atbildēja tajā pašā neapmierinātajā tonī:
— Man ir jātriecas pa visu apkārtni, lai sasauktu pusdienās veselu baru badīgu radu! Viss tikai tās muļķīgās tradīcijas dēļ. Kā nu ne, kāzu gadadiena! Zvēru, es biju galīgi aizmirsis, ka tā ir mūsu ģimenes tradīcija, un ja tu vakar vakarā man nebūtu atgādinājusi… Nu, nekas — visiem ir jau paziņots. Pēc pāris stundām visa tā nepiebarojamā varza būs klāt…
— Paldies, Martēn. Tev taisnība, paraža ir patiešām muļķīga, taču tai ir jāpakļaujas, lai tevi neuzskatītu par augstprātīgu skopuli.
— Ir nu gan filozofija! — Martēns ņirgājās. — Bet tu, sliņķe, no savas puses kaut ko arī izdarīji? Vai galds ir klāts?
— Jā, Martēn, tā, kā tu vēlējies.
— Tiesnesi pasauci?
— Jā, Martēn, viņš teica, ka pacentīsies ierasties.
— «Pacentīsies!" — viltus Martēns iespiedzās. — Tas nav tas! Vajag, lai viņš katrā ziņā būtu te! Tu slikti aicināji, to tas nozīmē! Man tas tiesnesis ir vajadzīgs. Tad vismaz atmaksātos visa jezga ar to stulbo gadadienu!..
— „Stulbā gadadiena!" — Bertrāna asarām acīs atkārtoja. — Martēn! Un to tu saki par mūsu kāzām. Tu esi kļuvis gudrs, daudz ceļoji, daudz redzēji un varbūt tev ir tiesības noniecināt mūsu novada tradīcijas… bet tomēr… Šī gadadiena man atgādina tos laikus, kad tu nebiji tik bargs pret savu nabaga sieviņu…
Martēns sāka indīgi ķiķināt:
— Jā, jā, bet tad man arī jāatceras, ka tu nebiji tik maiga pret savu vīriņu! Es atceros, reizēm tu atļāvies pat…
— Ak, Martēn! — Bertrāna iesaucās. — Neliec man sarkt.,.
— Bet kad es atceros, kāds es biju ēzelis, ka pacietu to visu… Nu, labi… pietiks par to runāt… Man raksturs kopš tā laika ir mainījies, un tavējais arī… Bet tagad viss ir labi, mums ir jauka ģimenīte.
— Tieši tā, — Bertrāna piekrita.
— Bertrāna!
— Kas ir, Martēn!
— Tu tagad aizej vēlreiz pie tiesneša un uzaicini viņu. Un panāc, lai viņš apsolās katrā ziņā ierasties. Un zini, ja viņš neatnāks, es tevi iekaustīšu!
— Viss būs kārtībā, Martēn, — Bertrāna sacīja un steidzās pazust.
Arno de Tils atzinīgi noskatījās viņai pakaļ un labpatikā izstaipījās,nopūtās un pašapmierināti pievēra acis, kā cilvēks, kas ne no kā nebaidās un kam nav vairs nekā ko vēlēties.
Viņš pat nepamanīja, ka pa ceļu, kas šajā pusdienas karstumā bija pavisām tukšs, tuvojās ceļinieks, smagi balstīdamies uz spieķa.
Ieraudzījis Arno, viņš apstājās:
— Piedodiet, draudziņ, vai jūsu miestā nav tavernas, kur varētu atpūsties un ieturēt pusdienas?
— Tādas gan te nav, — Arno negribīgi atteica. — Jums nāksies iet uz Rjē, tas ir divas jūdzes no šejienes. Tur ir iebraucamā vieta.
— Vēl divas jūdzes! — svešinieks novaidējās. — Es jau tāpat gāžos nost no kājām un labprāt būtu devis pistoļu par labām pusdienām un mīkstu gultu.
— Pistoļu? — Arno de Tils sarosījās (viņa attieksme pret naudu nemaz nebija mainījusies). — Nu, ja vēlaties, jums uzklās kaktā, bet par pusdienām nav ko bēdāt, jo mēs šodien svinam kāzu jubileju un vēl viens viesis neko neizmaina. Vai jums tas derēs?
— Protams, es taču sacīju, ka krītu no kājām, cik esmu noguris.
— Tad sarunāts — par vienu pistoļu varat palikt.