— Saņemiet to uz priekšu!
Arno de Tils piecēlās, lai paņemtu naudu un pacēla acis.
Ieraudzījis viņa seju, ceļinieks pārsteigts atkāpās.
— Māsasdēliņ! Arno de Tils!
Arno paskatījās uz viņu un nobālēja, taču uzreiz atguvās.
— Jūsu māsasdēls? Es jūs nepazīstu! Kas jūs tāds esat?
— Tu nepazīsti mani, Arno? Nepazīsti savu veco tēvoci, mammas brāli Karbonu Baro, kuram tāpat kā visai ģimenei, tu esi tik daudz rūpju sagādājis?
— Nē, taču, zvēru! — Arno nekaunīgi iesmējās.
— Kā tad tā! Vai tad tu nepameti savu nabaga māmuliņu bez iztikas līdzekļiem, pirms divdesmit gadiem, manu māsu? Ak, tad tu mani negribi gan pazīt! Nelieti! Bet es tevi uzreiz pazinu!
— Es nesaprotu, kungs, ko jūs ar to gribat sacīt? — nekauņa nemaz nebija samulsis. — Es neesmu Arno, bet Martēns, šejienieši mani pazīst, jo esmu te dzimis, un ja jūs gribat kļūt ļaudīm par apsmieklu, tad izstāstiet par saviem maldiem arī Bertrānai de Rolai, manai sievai, un maniem radiem.
— Sieva! Radi! — Karbons Baro brīnījās. — Piedodiet… Vai es būtu patiešām kļūdījies? Nē, tas nav iespējams… Tik liela līdzība…
— Pa desmit gadiem cilvēks var mainīties, — Arno viņu pārtrauca. — Bet varbūt jūs slikti redzat? Manus radus jūs kuru katru brīdi varēsiet redzēt un dzirdēt tepat. Drīz tie būs klāt.
— Nu, labi! — Karbons Baro sāka atzīt savu pārskatīšanos. — Tā gadās… taču es jums varu teikt visas mūsu ģimenes vārdā, ka mans māsasdēls bija liels, ļoti liels blēņdaris. Ja es tā padomāju, pat grūti ticēt, ka viņš vēl varētu būt dzīvs. Droši vien sen jau pakārts!
— Jūs tā domājat? — Arno de Tils skumji vaicāja.
— Esmu pārliecināts, Martēna kungs! — Karbons Baro droši atbildēja. — Bet jums jau tas nav paziņa, runa taču nav par jums.
— Patiešām, — Arno ar zināmu neapmierinātību piekrita.
— Ak, cik reižu es skatoties viņa nabaga mātes asarās, — turpināja runīgais tēvocis, cik reižu es sevi neesmu apsveicis ar to, ka paliku vecpuišos un ka man nav neviena bērna!
„Ak tā. Tēvocim Karbonam nav bērnu, tas nozīmē, ka nav arī mantinieku!" Arno rēķināja prātā.
— Par ko jūs aizdomājāties, Martēna kungs? — tēvocis jautāja.
— Es domāju, — Arno laipni atsaucās, — neskatoties uz jūsu izteicieniem, jūs, godātais Karbon Baro, laikam gan gribētu kādu dēliņu vai, sliktākajā gadījumā, vismaz māsas dēlu… Tomēr radinieks… un būtu, kam novēlēt mantojumu…
— Manu mantojumu… — Karbons pārjautāja.
— Nu kā tad! Jūs gan šķiet, neesat nekāds nabags, ja tā varat svaidīties ar pistoliem! Bet tas Arno būtu bijis jūsu mantinieks, cik es saprotu. Sasodīts! Tāpēc man arī ir žēl, ka es nevaru uz kādu brīdi pārvērsties par Arno!
— Arno de Tils gan būtu bijis mans mantinieks, — Karbons Baro piekrītoši pamāja ar galvu. — Bet nekāds lielais prieks no mana mantojuma nebūtu, jo es nemaz neesmu bagāts… Tiesa, pistoļu es samaksāt varu, jo esmu ļoti izsalcis un noguris. Taču mans maciņš nekāds biezais gan nav…
— Hm!.. — Arno neticīgi norūca.
— Jūs neticat, Martēna kungs? Kā vēlaties… Starp citu, to nav grūti pierādīt. Es dodos uz Lionu, kur tiesu palātas priekšsēdētājs, pie kura es divdesmit gadus esmu nostrādājis, man piedāvās pajumti un maizes gabalu līdz mūža galam. Viņš bija tas, kurš man atsūtīja divdesmit piecus pistolus ceļam. Vārdu sakot, mans mantojums nevar iekārdināt Arno de Tilu… ja vien viņš vēl ir dzivs. Tāpēc…
— Pietiek pļāpāt! — Arno de Tils vīlies viņu rupji pārtrauca. — It kā man nekā cita nebūtu ko darīt, tikai klausīties jūsu bēdu stāstu! Dodiet savu pistoļu un ejiet iekšā, ja gribat. Paēdīsiet, atpūtīsieties un varēsiet iet. Nav ko mani tik ilgi aizkavēt!
— Bet jūs taču pats mani izjautājāt!
— Lai paliek… Viesi jau nāk… Man jāiet tos sagaidīt. Bet jūs nekautrējieties, ejiet pats. Es jūs nepavadīšu…
— Pats labi redzu, — Karbons Baro sacīja, paklusām dusmodamies uz saimnieku par tik pēkšņu garastāvokļa maiņu.
Trīs stundas vēlāk visi sēdēja pie galda koku paēnā. Artigas tiesnesis, kuru tik ļoti gaidīja, sēdēja goda vietā. Labi vīni mijās ar smalkiem tostiem. Jaunieši runāja par nākotni, veči — par pagātni. Tēvocis Karbons Baro pats varēja pārliecināties, ka saimnieks patiesi ir Martēns un ka šejieniešu vidū viņš ir savējais.
— Atceries, Martēn, — viens sacīja, — to augustīniešu mūku, brāli Hrizostomu, kurš mūs abus mācīja lasīt?
— Kā nu ne, kā nu ne! — Arno atbildēja.
— Bet vai atceries, Martēn, — cits teica, — kā tavās kāzās pirmo reizi mūsu pusē tika šautas zalves no musketēm?
— Kā nu ne, atceros gan…
Un lai labāk atsauktu atmiņā to dienu jaukos notikumus, viņš cieši apskāva savu sievu, kas lepni sēdēja viņam blakus.
— Ja jau jums ir tik brīnišķīga atmiņa, — pēkšņi atskanēja pavēl- nieciska balss viņam aiz muguras, — ja jūs atceraties visus sīkumus, varbūt jūs atceraties arī mani?
XXXIV Taisnā tiesa ir sprukās
Tas, kurš izteica šo vārdus, nometa brūno apmetni un plato cepuri, kas tam apēnoja seju. Iesilušie svētku viesi ieraudzīja grezni ģērbtu jaunekli ar cēlu stāju. Netālu no viņa stāvēja kalps un turēja aiz iemauktiem divus zirgus.
Visi piecēlās, pārsteigti un ieintriģēti.
Tikai Arno de Tils pēkšņi nobāla kā triekas ķerts.
— Vikont d'Eksmes! — viņš iztrūcies nočukstēja.
— Kā tad ir? — pērkonīgā balsī Gabriels tam vaicāja. — Pazināt?
Arno prātā sāka rēķināt, cik lielas iespējas tam ir izkulties sveikā,
un pēc brīža sacīja:
— Protams, protams, ka pazīstu… Jūs esat vikonts d'Eksmess. Es ne reizi vien jūs esmu redzējis Luvrā tajos laikos, kad pats biju de Monmoransī kunga dienestā… Taču es nekad nedomāju, ka jūs atcerēsieties mani, necilu konetabla kunga kalpu.
— Jūs tomēr aizmirsāt, ka tajā pašā laikā kalpojāt arī man!