— Kas? Es! Piedodiet, bet jūs dziļi maldāties.
— Es ne tikai nebaidos kļūdīties, — Gabriels mierīgi iebilda, — bet es pat piedāvāju Artigas tiesnesim, kurš ir šeit klāt, nekavējoties jūs apcietināt un ieslodzīt cietumā. Vai nu jūs saprotat?
Pie galda iestājās nogaidošs klusums. Pārsteigtais tiesnesis piegāja pie Gabriela. Tikai Arno nezaudēja apskaužamu savaldību.
— Es gan gribētu zināt, par kādu noziegumu mani apsūdz, — viņš vērsās pie Gabriela.
— Es jūs apsūdzu, ka jūs nekaunīgā kārtā esat ieņēmis mana ieročnesēja Martēna vietu un noziedzīgi piesavinājis viņa mantu, vārdu un sievu, pie tam izmantojot neparasti lielo līdzību viņam.
Izdzirdējuši konkrētu apvainojumu, satriektie viesi izbailēs saskatījās.
— Ko tas nozīmē? — viņi murmināja, metot krustus. — Vai Martēns vairs nav Martēns? Kas tie par jokiem? Vai te nav kāda burvestība?
Arno de Tils saprata, ka jāatbild uz triecienu ar triecienu. Un savā pusē jādabū tie, kas vēl šaubās. Viņš vērsās pie tās, kuru sauca par savu sievu:
— Bertrāna! Saki taču tu — vai es tev esmu vai neesmu vīrs!?
Pārbijusies Bertrāna ne vārda nespēja izrunāt — tai bija aizrāvusies
elpa. Viņa tikai iepleta acis un skatījās te uz Gabrielu, te uz savu šķietamo vīru. Taču, kad Arno de Tils ar žestu tai piedraudēja, visas šaubas tai pēkšņi pagaisa un, metoties viņam ap kaklu, Bertrāna iesaucās:
— Mans dārgais Martēn!
Šie vārdi atdzīvināja pamirušos viesus, un vikonts izdzirdēja viņu neapmierināto burkšķēšanu.
— Tagad, kungs, — Arno de Tils triumfējoši paziņoja, — kad to ir apstiprinājusi mana sieva, kā arī visi radi un draugi, jūs vēl pastāvat uz savu nejēdzīgo apsūdzību?
— Pastāvu.
— Acumirkli! — iejaucās tēvocis Karbons. — Man ir skaidrs, ka uz pasaules ir vēl viens cilvēks, kurš mats matā līdzīgs šim te. Es gribētu apgalvot, ka viens no tiem katrā ziņā ir mans māsasdēliņš Arno de Tils!
— Tā ir Dievs sūtīta palīdzība, nudien! Un tieši laikā! — Gabriels noteica un vērsās pie vecā vīra: — Jūs patiesi apgalvojat, ka tas ir jūsu māsasdēls?
— Precīzi es nevaru pasacīt, — sirmgalvis atbildēja. — Taču es varu zvērēt, ja te ir kāda krāpšanās, tad mans māsasdēls noteikti ir iejaukts!
— Vai dzirdat, tiesneša kungs? — Gabriels griezās pie varas pārstāvja. — Lai kurš arī būtu vainīgais, taču noziegums te ir.
— Bet kur ir tas, kas grib mani atmaskot? — Arno nosmīnēja. — Kāpēc viņš nerādās? Vai slēpjas, vai? Lai nāk šurp, tad būs skaidrība!
— Martēns, mans ieročnesējs, — Gabriels sacīja, — pēc manas pavēles atrodas Rjē. Tiesneša kungs, es esmu grāfs de Montgomerijs, viņa majestātes bijušais gvardes kapteinis. Apsūdzētais pats mani pazina. Es vēlos, lai viņŠ tiktu apcietināts. Kad viņi abi būs taisnās tiesas rokās, mēs bez grūtībām noskaidrosim, kam ir taisnība.
— Jums ir pilnīga taisnība, — tiesnesis piekrita Gabrielam. — Vediet Martēnu uz cietumu.
— Ja jau tā, es pats labprāt iešu, — Arno sacīja. — Paldies Dievam, vainīgs es ne pie kā neesmu… Bet jūsu liecības, mani labie un godīgie draugi, man palīdzēs grūtā brīdī, — viņš uzrunāja svētku viesus, vēlēdamies tos pārvilināt savā pusē. — Jūs taču visi mani atceraties un pazīstat, vai tā nav?
— Jā, jā, Martēn, vari būt mierīgs! — no visām pusēm atskanēja radu izsaucieni, kurus bija aizkustinājuši viņa vārdi.
Bertrāna savukārt noģība.
Astoņas dienas vēlāk Rjē pilsētas tribunālā sākās tiesas process.
Tā bija patiešām ļoti grūta un gluži neparasta lieta. Tā būtu interesanta arī mums, jo pa šiem trīssimt gadiem nekas tāds vairs nav gadījies.
Ja neiejauktos Gabriels de Montgomerijs, acīmredzot Rjē lieliskie tiesneši to nekad nebūtu beiguši. Gabriels vispirms panāca to, ka abiem aizdomās turētajiem līdz īpašam rīkojumam neļāva redzēt vienam otru. Pratināšana notika katram atsevišķi. Martēns un Arno de Tils atradās stingrā izolācijā viens no otra. Martēnu, ietīstītu lielā apmetnī, parādīja Bertrānai, tēvocim Karbonam Baro un visiem radiniekiem un kaimiņiem.
Visi viņu pazina. Tas bija viņš — seja, gaita. Kļūdīties nevarēja. Taču arī Arno de Tilu visi pazina kā to pašu. Visi kliedza, uztraucās un nekādi nevarēja noskaidrot patiesību. Kā lai te atrod kādu atšķirību starp tik brīnumainiem dubultniekiem kā Arno de Tils un Martēns?
— Te jau pats velns var kaklu lauzt! — rūca apjukušais Karbons Baro.
Pēc izskata tie neatšķīrās pilnīgi nemaz. Atlika pēdējais paņēmiens —
jāpamana atšķirības viņu rīcībā un, it īpaši, viņu tieksmēs.
Atcerēdamies savu jaunību, Arno un Martēns runāja par vieniem un tiem pašiem notikumiem, atcerējās tos pašus datumus, nosauca vienus un tos pašus vārdus apbrīnojami precīzi.
Sev par apstiprinājumu Arno rādīja Bertrānas vēstules, ģimenes dokumentus un laulības gredzenu. Martēns, savukārt, apgalvoja, ka tad, kad viņu pakāra Nuajonā, to visu viņam nozaga.
Tādā veidā tiesneši vēl joprojām bija neizpratnē. Vienas puses pierādījumi bija tik pat pārliecinoši kā otras, abu pušu sacītais šķita nākam no sirds. Bija vajadzīgs kāds īpašs, neparasts paņēmiens, kas acīmredzami izšķirtu tik sarežģītu strīdu. Gabriels atrada to un laida darbā.
Pēc viņa ierosinājuma tiesas priekšsēdētājs uzdeva abiem vienu un to pašu jautājumu:
— Kur jūs dzīvojāt vecumā no divpadsmit līdz sešpadsmit gadiem?
Abi atbildēja pilnīgi vienādi:
— Sansebastjanā, Biskajā*, pie mana brālēna Sansī.
Sansī bija klāt un apstiprināja, ka tā tas ir.
Tad Gabriels piegāja pie viņa un kaut ko iečukstēja tam ausī. Sansī sāka smieties un griezās pie Arno Biskajas izloksnē.
Arno kļuva bāls, jo atbildēt neprata.
— Kā tad tā? — Gabriels vaicāja. — Jūs četrus gadus esat nodzīvojis Sansebastjanā un nezināt tās vietējo izloksni?