— Esmu aizmirsis, — Arno nočukstēja.
Martēns, pakļauts tādam pašam pārbaudījumam, nopļāpāja ar brālēnu Biskajas izloksnē krietnu bridi par lielu prieku Sansī un par svarīgu pierādījumu tiesnešiem, kā arī visiem klātesošajiem.
Tāds bija pirmais pierādījums, kas lēja gaismu uz patiesību. Tam sekoja arī nākošais, kurš arī izrādījās ne mazāk pārliecinošs.
Martēna vienaudži no Artigas ar sajūsmu un arī ar skaudību atcerējās, cik veikls bumbas spēlētājs bija Martēns jaunībā. Taču pēc atgriešanās viņš katru reizi atteicās no piedalīšanās, atsaucās uz ievainojumu labajā rokā. Bet īstais Martēns ar prieku piekrita uzspēlēt un tepat, tiesnešu klātbūtnē, apspēlēja labākos spēlētājus. Taču viņš bija satinies apmetnī un viņam bumbas pienesa klāt.
Kopš tā brīža sabiedriskā doma novērsās Martēna pusē, un izrādījās, lai cik tas nebūtu dīvaini, ka taisnības pusē.
Beidzot pēdējais fakts pacēla Martēnu tiesnešu acīs.
Arno un Martēns bija vienāda auguma. Taču Gabriels, būdams vērīgs, pamanīja, ka kājas, pareizāk sakot, viņa ieročnesēja vienīgā pēda ir daudz mazāka nekā Arno de Tilam.
Vecais Artigas kurpnieks stājās tiesas priekšā un nosauca Martēna vecos un jaunos kājas izmērus.
— Jā, — viņš sacīja, — agrākajos laikos Martēna pēdas bija daudz mazākas. Es pat nobrīnījos, kad pēc viņa atgriešanās uzzināju, ka tagad viņš nēsā par trīs izmēriem lielākus zābakus nekā iepriekš!..
Biskaja — spāņu province.
īstais Martēns lepni pastiepa veselo kāju, kad viņam to lika darīt, un kurpnieks, nomērījis to, tūlīt atzina, ka pēda nav nemaz mainījusies, neraugoties uz ilgajiem ceļojumiem. Nu jau neviens vairs nešaubījās par Martēna īstumu. Visi par noziedznieku uzskatīja Arno de Tilu. Taču Gabrielam ar to bija par maz. Viņš gribēja arī vēl citus pierādījumus.
Viņš sameklēja to pašu zemnieku, kuru Arno de Tils it kā no Nuajonas sūtīja uz Parīzi ar uzdevumu — izplatīt baumas par Martēna nāvi.
Zemnieks smalki izstāstīja, kā Svētā Pāvila dārzu ielas savrupmājā satika to, ko jau redzēja uz Lionas ceļa. Pēc šī liecinieka uzstāšanās tiesa atkal griezās pie Bertrānas de Rolas. Nabaga Bertrāna, neraugoties ne uz ko, liecināja par labu tam, kas viņai iedvesa bailes.
Viņai uzdeva jautājumu — vai viņa ir pamanījusi kādas izmaiņas sava vīra raksturā pēc atgriešanās?
— Protams, viņš ir ārkārtīgi izmainījies, — Bertrāna atbildēja un tūlīt piebilda: — Uz labo pusi, tiesnešu kungi.
Kad viņai palūdza tuvāk to paskaidrot, Bertrāna kļuva gluži vaļsirdīga:
— Agrāk Martēns bija kluss, neizlēmīgs, reizēm man pat kauns sametās par viņu. Bet kad pārnāca, uzreiz bija redzams — vīrietis, saimnieks mājās! Viņš ātri vien mani pārliecināja, ka iepriekš es esmu rīkojusies nepareizi un ka sieviešu daļa ir klausīt uz vārda! Tagad runā viņš, un es paklausu. Vārdu sakot, kad viņš atgriezās no saviem ceļojumiem, mēs bijām mainītās lomās, un viss bija ļoti labi.
Ari citi Artigas iedzīvotāji apliecināja, ka agrāk Martēns bija labsirdīgs, krietns un sirsnīgs, bet tagad kļuvis rupjš, izsmējīgs un nekaunīgs. Tāpat kā Bertrāna, viņi to izskaidroja ar ilgo prombūtni.
Savu runu grāfs Gabriels de Montgomerijs sāka dziļā klusumā. Tiesneši un visi klātesošie uzmanīgi klausījās.
Viņš izstāstīja, kādos neiedomājamos apstākļos sanācis tā, ka viņam kalpojuši divi Martēni, kā viņš nav spējis saprast negaidītās pārmaiņas sava ieročnesēja uzvedībā, kā viņš visbeidzot ticis uz pēdām…
Viņš stāstīja arī par Martēna neizpratni un Arno de Tila nodevību, par viena krietnumu un otra nežēlīgumu, apgaismoja visu šo tumšo un sapiņķerēto lietu un beidza ar to, ka pieprasīja sodīt vainīgo un atjaunot īstā Marlēna tiesības.
Tajos laikos tiesa nebija tik labvēlīga pret aizdomās turētajiem kā mūsu dienās. Arno de Tils visu apsūdzību nezināja, kas pret viņu izvirzīta. Viņu uztrauca tikai divi pierādījumu — Biskajas dialekts un bumbas spēle. Taču viņš domāja, ka ir pārliecinoši atrunājies. Kurpnieka liecību viņš lāga neizprata, jo nemaz nezināja, ko uz tiem pašiem jautājumiem atbildējis Martēns.
Gabriels augstsirdīgi piedāvāja, lai Arno de Tils piedalās tiesas noslēguma sēdē un atbild uz jautājumiem. Tāpēc Arno dzirdēja visu Gabriela apsūdzības runu. Kad Gabriels bija beidzis, Arno de Tils, nezaudējot dūšu, piegāja pie tiesnešiem un lūdza vārdu. Tiesa gribēja šo lūgumu noraidīt, taču Gabriels piekrita, un Arno dabūja izteikties.
Viņš runāja lieliski. Izveicīgais, apķērīgais nekauņa bija brīnišķīgs runātājs. Viņš centās vēlreiz samudžināt izmeklēšanu un tiesnešos iedvest sajukumu, kas viņam būtu glābjošs.
Neielaižoties komentāros par konstatētajām nesakritībām, viņš sāka skaidri un secīgi izklāstīt visus savas dzīves faktus no agras bērnības līdz tagadējiem laikiem. Viņš vērsās pie radiem, atcerējās daudz dažādus sīkumus, kurus tie jau paši sen bija aizmirsuši.
Klausoties viņā, klātesošie gan jautri smējās, gan izjusti nopūtās.
Viņš deva mājienu, ka pie labas gribas viņa sāncensim nebija grūti iemācīties Biskajas dialektu un apgūt bumbas spēli. Viņš vaicāja grāfam de Montgomerijam, kur ir pierādījumi, ka viņš ir ieročnesējam nolaupījis dokumentus. Bet, kas attiecas uz zemnieciņu, kas liecināja, kā lai zin, vai viņš runā taisnību. Visbeidzot, ja runā par pazudušo izpirkšanas naudu, jāņem vērā, ka viņš, Martēns, Artigā ir ieradies ar summu, kas ievērojami pārsniedz izpirkšanas maksas apmērus. Šo naudu apstiprina vēstule no konetabla dc Monmoransī, liela un ietekmīga augstmaņa.