Arno de Tils savas runas nobeigumā tik veikli iepina slavenā konetabla vārdu, ka tas apstulbināja tiesnešus.
Viņš lūdza, lai par viņu jautātu šim izcilajam galminiekanijUn izteica pārliecību, ka iegūtās ziņas bez grūtībām atjaunos viņa labo slavu.
Vārdu sakot, viņš savā runā ielika tik daudz izdomas, ar tādu dedzīgu aizstāvēja savu viedokli, ka tiesneši atkal sāka šaubīties. Vajadzēja dot pēdējo triecienu, un Gabriels, lai arī negribot, tomēr izlēma, ka tas ir jādara.
Viņš kaut ko iečukstēja ausī tiesas priekšsēdētājam, un tas lika Arno de Tilu aizsūtīt atpakaļ uz cietumu un atvest Martēnu.
TREŠA DAĻA
.
I
Atkal rodas pārpratumi
Šoreiz Arno de Tilu neaizveda vairs uz cietumu Rjē, kur viņš bija bijis, bet ievietoja tribunāla iekšējā cietumā, paziņojot, ka pēc viņa dubultnieka nopratināšanas, iespējams, ka tiesneši gribēs vēlreiz viņam ko jautāt.
Pārdomājis radušos situāciju, nekrietnais viltnieks varēja priecāties par to izdevīgo iespaidu, kādu uz tiesnešiem atstāja viņa nekaunīgā un izdomas bagātā uzstāšanās. Labsirdīgais un lēnīgais Martēns nespēja tik pārliecinoši izskatīties ar visu viņa taisnību.
Lai nu kā, bet laiks ir iegūts! Tomēr, visu labi apdomājis, viņš nāca pie secinājuma, ka nekā cita gan viņam nav. Patiesība, ko viņš centās tik enerģiski apstrīdēt, tomēr līda laukā pa visām šķirbām. Konetabls Mon- moransī, uz kuru viņš nemitīgi atsaucās, nez vai riskēs palīdzēt savam ziņu pienesējam. Te bija par ko padomāt.
Tāpēc sākumā uznākušo sajūsmu nomainīja nemiers. Tagad Arno de Tils skaidri redzēja, ka viņa stāvoklis ne tuvu nav tik spožs, un,kad viņam atnāca pakaļ, lai aizvestu atpakaļ uz cietumu, viņš atkal satraucās. Tātad tiesneši nav uzskatījuši par vajadzīgu viņu vēlreiz uzklausīt pēc Martēna uzstāšanās. Vēl viens iemesls nemieram!
Tomēr Arno de Tils nezaudēja modrību. Viņš ar savu ārkārtīgo vērīgumu tildaļ pamanīja, ka nav atnācis iepriekšējais cietuma uzraugs, bet gan cits.
Kas izsaucis šīs pārmaiņas? Vai grib pastiprināt apsardzi? Vai piespiest viņu izpļāpāties? Arno de Tils nolēma piesargāties un visu ceļu neizteica ne vārda.
— Tālāk — atkal pārsteigums! Viņu aizveda uz pilnīgi citu cietumu, uz pilnīgi citu kameru!
Pēc visa, kas tur atradās, varēja spriest, ka vēl pavisam nesen šeit uzturējies cits ieslodzītais. Te bija svaigas maizes gabali, pustukša ūdens krūze, salmu maišelis un, visbeidzot, pavērta lāde ar vīriešu drēbēm.
Arno de Tilam piemita apskaužama savaldība. Viņš nekādi neizrādīja savu pārsteigumu. Taču, palicis viens, viņš piesteidzās pie lādes un sāka rakņāties tajā.
Tur bija tikai ap^ „rba gabali. Bet šis apģērbs viņam šķita jau kaut kur redzēts. Lādē bija divi brūni kamzoļi un divi pāri dzeltenu adītu bikšu.
— O, la lā! Tādi brīnumi! — Arno de Tils nopriecājās.
Pa to laiku kamerā ienāca nepazīstamais cietuma uzraugs.
— Hei, Martēna kungs! — viņš uzsita uz pleca arestantam.
— Kaut kas atgadījies, vai? — Arno de Tils vaicāja laipnajam sargam.
— Jūsu lietas iet uz labo pusi. Vai zināt, kas dabūjis atļauju tikties ar jums?
— Neko nezinu, — Arno noburkšķēja. — Kā lai es to būtu zinājis? Kurš tad tas ir?
— Jūsu sieviņa Bertrāna de Rola. Viņa, redz, beidzot sapratusi, kur taisnība, bet kur meli. Jūsu vietā gan es viņu nepieņemtu.
— Kāpēc ne?
— Tāpēc, ka viņa jūs visu laiku noliedza! Bet tagad viņai nekas cits neatliek, jo rīt tiesneši liks viņai publiski jūs atzīt. Ja jūs man piekrītat, es tūlīt viņu sūtīšu mājās!
Uzraugs spēra soli uz durvju pusi, bet Arno de Tils viņu atturēja:
— Nē, nedzeniet viņu prom! Es gribu viņu redzēt. Ja jau tiesneši atļāvuši, lai viņa nāk.
— Hm. Jūs paliekat allaž uzticīgs sev. Mūžam labsirdīgs un visu piedodat. Bet… tā jau gan ir jūsu darīšana.
Uzraugs aizgāja, neizpratnē raustot plecus.
Pēc brīža viņš atgriezās kopā ar Bertrānu.
— Jūsu rīcībā ir ceturtdaļstunda. Pa šo laiku jums ir jāpaspēj vai nu sarāties vai salabt, — cietuma uzraugs nosmīnēja un atkal aizgāja.
No kauna nezinādama, kur likties, zemu noliekusi galvu, Bertrāna de Rola tuvojās Arno. Tas sēdēja un klusēja, dodot iespēju viņai uzsākt sarunu.
— Ak, Martēn, vai tu man kādreiz varēsi piedot? — viņa klusi un žēli novaidējās.
— Par ko tu man lūdz piedošanu? — Arno labsirdīgi vaicāja, cenšoties iejusties Martēna ādā.
— Es tik rupji kļūdījos! — Bertrāna sāka raudāt. — Tā ir mana vaina, es tevi nepazinu! Jāatzīst, ģs tikai tagad sapratu, kas par lietu, kad viss apriņķis un grāfs de Montgomerijs, un taisnā tiesa — visi atzinuši, ka mans īstais vīrs esi tu, bet tas otrs, tas ir viltvārdis.
— Bet vai tad viss jau galīgi noskaidrots? — Arno uztraucās.
— Mīļais Dievs, nu protams! Tiesnešu kungi un tavs kungs grāfs de Montgomerijs pirms stundas paziņoja, ka tu esi Martēns, mans labais un mīļais vīrs!
— Un tā ir taisnība?! — Arno nobālis pārjautāja.
— Vēl vairāk, — viņa turpināja, — viņi man ieteica atvainoties tev vēl pirms sprieduma nolasīšanas, tad es izlūdzos satikšanos…
Viņa uz brīdi aprāvās. Arno klusēja. Tad viņa ierunājās atkaclass="underline"
— Protams, es esmu ļoti vainīga tavā priekšā, taču tici man — tas notika pavisam nejauši. Zvēru, es nepamanīju Arno de Tila viltu. Vai gan es varēju iedomāties, ka Dievs joka pēc radījis tik augumā, sejā un gaitā līdzīgus cilvēkus? Zini, tam nelietim bija tavs gredzens un dokumenti. Ne draugi, ne radi neko nenojauta, es ari uzķēros. Bet tagad tu zini, mīļais draugs, es vienmēr esmu mīlējusi tikai tevi. Un zinot to, piedod man manu vienīgo kļūdu…