Bertrāna atkal apklusa, gaidot, ko sacīs Martēns, bet tas spītīgi klusēja. Tāpēc viņa ierunājās atkaclass="underline"
— Atceries, tu nebiji ģērbies savās parastajās drēbēs, bet ietinies nez kāpēc tumšā apmetnī. Kā es to varēju zināt, ka apmetnī — tas ir mans vīrs? Tāpēc es neteicu, ka tieši tu esi īstais… Lūdzu, Martēn, nenosodi mani par to!.. Tiesneši šodien paziņoja, ka es esmu kļūdījusies… Tu taču nedusmojies? Es arī vairs neesmu tā, kas biju senāk. Es vairs neesmu ne dusmīga, ne valdonīga. Tu jau diezgan dabūji no manis ciest, tā ir, bet tas nolādētais Arno de Tils mani ir nolicis īstā vietā. Tagad es tev būšu laipna un paklausīga sieva. Bet ari tu esi tāds, kāds biji agrāk! Ja tu man piedosi, tu to būsi pierādījis. Tad es pazīšu tavu labo sirdi, tāpat kā jau esmu pazinusi tavu miesu!
— Tad pazini gan, ko? — Arno de Tils vaicāja.
— Protams! Man tikai ir žēl, ka tam bija nepieciešams vesels tiesas process.
— Tu pazini mani? Es tātad neesmu tas nekrietnais dienaszaglis, kurš vēl pagājušonedēļ nekaunīgi izlikās par tavu viru. Es esmu tavs īstais, likumīgais Martēns, kuru tu neesi redzējusi tik ilgus gadus? Paskaties man acīs. Es taču esmu tavs īstenais laulātais draugs; vai ne?
— Nu, protams, mans dārgais Martēn!
Bertrāna sāka raudāt un metās pie viņa. Viņa taču bija pārliecināta, ka runā ar savu īsto vīru.
Arno de Tils sākumā šaubījās par to, ka viņa runā no sirds. Bet tad pārliecinājās, ka te nekādu slazdu nevar būt.
„Nu pagaidi, tu man vēl par to samaksāsi!" viņš nodomāja. Nogaidījis īsto brīdi, viņš it kā ļāvās maiguma uzplūdam.
— Esmu pārāk vājš, pārāk mazdūšīgs, lai aizstāvētu sevi, — viņš nočukstēja un, notrausis no acīm tur neesošās asaras, noskūpstīja savu sievu uz pieres.
— Kāda laime! — Bertrāna iesaucās. — Viņš mani atkal mīl!..
Šajā brīdī atvērās durvis un ienāca cietuma uzraugs.
— Mīlas pāris! — viņš norūca, skatīdamies uz apcietināto un viņa sievu. — Tā jau es domāju! Tu gan esi slapja vista, Martēn, vairāk nekas!
— Nav ko runāt! — it kā kautrēdamies nomurmināja Arno, izstiepis lūpas platā smaidā.
— Labi, — tā ir tava darīšana! — uzraugs nosmējās. — Mana daļa ir instrukciju pildīšana. Laiks beidzies,un tev, skaistulīt, jāiet.
— Kā, jau jāšķiras?
— Nekas, nekas. Rīt dabūsiet atskatīties viens uz otru.
— Tātad jau rīt es būšu brīvs! — Arno nopriecājās. — Tad mēs ar tevi sāksim jaunu dzīvi.
— Rīt varēsiet maigoties, — cietuma uzraugs nikni viņu pārtrauca, — bet tagad, Bertrāna, lasies!
Viņa pēdējo reizi noskūpstīja Arno, pamāja tam ar roku un izgāja. Uzraugs viņai sekoja. Arno tam uzsauca:
— Vai es drīkstu lūgt sveci… vai varbūt lampu?
— Kāpēc ne? Drīkstat… Jūs jau netur tik stingri kā Arno de Tilu. Un jūsu saimnieks, grāfs de Montgomerijs, ir tik ievērojams augstmanis! Lai izpaliktu viņam, izpatīk arī jums! Tūlīt atnesīšu sveci.
Patiešām, pēc piecām minūtēm Arno kamerā jau dega svece. Palicis viens, Arno de Tils steigšus novilka savas drēbes un uzvilka to pašu brūno kamzoli un dzeltenās adītās bikses, kuras atrada Martēna lādē. Tad viņš sadedzināja savas vecās drēbes un izjauca uguns vietu.
Padarījis to, viņš nopūta sveci un, atviegloti uzelpojis, izstiepās uz salmu maisa.
„Kas tad te notiek? — viņš pats sev vaicāja. —. Izskatās, ka es esmu zaudējis prāvu. Bet tie tik būs joki, ja es pašā drūmākajā brīdī atradīšu iespēju izšmaukt kā uzvarētājs. Pagaidīsim!"
II
Noziedznieks apsūdz pats sevi
Nav grūti iedomāties, ka šajā naktī Arno de Tilam miegs nenāca. Guļot uz salmu maisa plati atplestām acīm, viņš rēķināja, apdomāja, meklēja variantus, kas tam būtu izdevīgi…
Viņa plāns bija tāds — pēdējo reizi notēlot Martēnu. Tas bija tik pārdrošs gājiens, ka tā pārdrošībā jau slēpās cerība uz uzvaru. Ja jau pats liktenis tam panācis pretī, vai gan Arno neliks lietā savu nekaunību?
Lai notikumi rit savu gaitu, bet viņš tos tikai vadīs vajadzīgajā virzienā. Vairāk neko.
No rīta viņš aplūkoja savu tērpu un novērtēja to kā lielisku. Tad viņš izmēģināja Martēna žestus. Pilnīgi neatšķirami! Jā, neko teikt, šim ne- krietnelim bija iedzimts aktiera talants.
Tieši astoņos cietuma durvis; skaļi čīkstēdamas, atvērās. Vakardienas cietumsargs kamerā ieveda grāfu de Montgomeriju.
Arno de Tils, izlikdamies mierīgs un vienaldzīgs, satraukti nodomāja: „Sasodīts, izšķirošais brīdis ir klāt!"
Viņš alkatīgā nepacietībā gaidīja pirmo vārdu, ko tam sacīs Gabriels.
Gabriels teica:
— Sveiks, nabaga Martēn!
Arno atviegloti nopūtās. Grāfs de Montgomerijs viņu nosauca par Martēnu! Tātad karuselis atkal sācis griezties. Arno de Tils ir glābts!
— Labrīt, mans nenovērtējamais kungs! — viņš atbildēja, ieliekot šajos vārdos visu, šoreiz netēloto, pateicību, un kļuvis drošāks, piebilda:
— Vai kas no jauna, jūsu gaišība?
— Cik es zinu, spriedumu nolasīs rīt.
— Beidzot! Paldies tev, augstais Dievs! — Arno iesaucās. — Jāatzīst, man tas viss ir apnicis. Tātad šaubu vairs nav? Taisnība uzvarēs.
— Ceru, ka tā būs, — Gabriels lēni sacīja, vērīgi nopētīdams Arno. — Bet tas nelietis Arno cīnās līdz pēdējam.
— Tiešām? Kas tad nu atkal?
— Redzi, tas nodevējs cer atkal uzsākt veco spēlīti.
Arno sasita rokas:
— Redz ko! Kādā veidā viņš to var izdarīt?
— Viņš apgalvo, ka vakar uzraugi sajaukuši kameras un Arno aizveduši uz tavu, bet tevi uz viņējo.
— Tas nevar būt! — Arno pārsteigts iesaucās. — Kā tad to var pierādīt?
— Lūk, kā — pēc vakardienas nopratināšanas jūs abus neaizveda vis uz pilsētas cietumu, bet atstāja tiesas namā, jo jūs vēl varējāt būt vajadzīgi. Te arī tas pārpratums notika. It kā uzraugi būtu sajaukuši jūs abus. Viņš,uz to pamatojoties, kaļ savus plānus. Raud, gandrīz vaimanā, sauc pēc manis.