— Vai jūs to redzējāt? — Arno izspruka jautājums.
— Pat netaisos uz viņu skatīties! Es baidos no viņa viltībām, viņš pat mani ir spējīgs aptīt ap pirkstu. Viņš ir bīstami apsviedīgs un veikls!
— Tātad jūs viņu vēl aizstāvat, jūsu gaišība? — Arno noteica mākslotā neapmierinātībā.
— Nemaz ne, bet jāatzīstas, ja kaut puse no tā prāta tiktu ielikta labos darbos…
Arno pārtrauca Gabrielu:
— Bet viņš taču ir nelietis!
— Tu gan uz viņu esi nikns! — Gabriels piezīmēja. — Bet, nākot šurp, es domāju, ja tu būtu gribējis, mēs lūgtu viņu apžēlot…
— Apžēlot?! — Arno domīgs pārjautāja.
— Protams, tur ir par ko padomāt. Bet tu padomā, Martēn, un tad pasaki.
Arno de Tils saņēma rokā zodu, pakasīja vaigu un tad teica:
— Nē, nekādu apžēlošanu! Tā būs labāk!
— O, Martēn, es nemaz nezināju, ka tu esi tik stingrs! — Gabriels viņam pārmeta. — Tas nu gan pēc tevis neizskatās. Vēl vakar tev tā viltvārža bija žēl un tu gribēji darīt visu, lai viņam palīdzētu izglābties!..
— Vakar! Vakar! — Arno de Tils bija sašutis. — Vakar vēl nebija tā viņa pēdējā nedarba…
— Jā, tev taisnība, — Gabriels piekrita. — Tātad tu uzskati, ka ļaundaris ir pelnījis nāvi?
— Augstais Dievs, — Arno de Tils ar mocekļa izteiksmi novilka, — jūs taču zināt, jūsu gaišība, cik pretīga man ir varmācība, atriebība un asinsizliešana! Es piekrītu tam tikai tāpēc, ka tas ir absolūti nepieciešams.
Spriediet pats — kamēr tas cilvēks ir dzīvs, man miera nebūs. Ar savu pēdējo mēģinājumu viņš ir pierādījis, ka viņš ir nelabojams, ar to pašu iznicinājis pēdējās cerības, ka varbūt viņš labosies! Lai Arno de Tils mirst!
— Ja tā, lai mirst arī, — Gabriels piekrita. — Pareizāk sakot, viņš nomirs, ja tiks notiesāts… Jo spriedums vēl nolasīts nav.
— Kā? Vai tad lieta nav pabeigta? — Arno bija pārsteigts.
— Kādas neskaidrības vēl esot palikušas. Šis Arno vakar norunāja ļoti labu un pārliecinošu runu.
„Nu gan!" Arno nodomāja.
Gabriels turpināja:
— Redzi, nupat tu man sakarīgi un pārliecinoši pierādīji, ka Arno ir jāmirst, bet vakar tiesas priekšā nevarēji pat divus vārdus izrunāt, lai aizstāvētu patiesību. Tev deva iespēju aizstāvēties, bet tu to neprāti izmantot…
— Jūsu gaišība, jūsu tuvumā es jūtos brīvi, bet tiesas sēde mani biedē. Un vēl, man jāatzīstas, es cerēju, ka tiesa labi pati tiks ar visu galā. Acīmredzot tomēr ar likuma kalpiem jārunā citādi. Tiem vajag daiļrunību, tagad es sapratu. Ja visu varētu sākt no sākuma!
— Ko tad tu darītu?
— Es jau nu gan pasacītu!.. Un man būtu tīrais nieks atspēkot visas Arno de Tila viltības.
— Vai tiešām — tīrais nieks?
— Piedodiet, jūsu gaišība, bet viņa vājās vietas es redzu ne sliktāk par viņu pašu. Ja es nekautrētos, es varētu tiesai izstāstīt…
— Ko tad tu stāstītu?
— Ko es teiktu? Nevar būt nekas vienkāršāks… Paklausieties!
Arno de Tils pilnībā atspēkoja savu paša vakardien spoži norunāto
runu. Viņš atpiņķerēja visus samezglojumus, ko pats bija samežģījis.
Gabrielām viņš noklāja priekšā divas dzīves — godīga cilvēka un blēža. Tos tāpat kā ūdeni un eļļu, nav iespējams savienot.
Vārdu sakot, viņš pats savām rokām nojauca to, ko vakar ar tādām pūlēm bija uzcēlis.
Ja Arno de Tils būtu dzīvojis mūsu laikos, viņš būtu lielisks advokāts. Bet diemžēl, sev par postu, viņš piedzima trīssimt gadus par agru.
— Domāju, ka te vairs nav ko piebilst, — viņš beidza savu runu. — Žēl tikai, ka tiesneši mani nedzirdēja.
— Kāpēc ne? — Gabriels iebilda. — Dzirdēja gan.
— Kā tā?
— Paraugies pats.
Kameras durvis atvērās līdz galam, un apstulbušā Arno priekšā nostājās tiesas priekšsēdētājs ar diviem tiesnešiem.
— Ko tas nozīmē? — Arno vaicāja Gabrielam.
— To, ka es baidījos, ka mans nabaga Martēns atkal sakautrēsies un nespēs tiesas priekšā pasacīt visu, kas jāsaka. Es devu tiesai iespēju noklausīties viņa ārkārtīgi pārliecinošo runu.
— Cik jauki! — Arno de Tils sacīja ar atvieglojuma nopūtu. — Ārkārtīgi pateicos, jūsu gaišība.
Tad viņš vērsās pie tiesnešiem ar žēlu jautājumu:
— Vai es varu cerēt, ka mana runa jūs pārliecināja?
— Neapstrīdami, — tiesas priekšsēdētājs sacīja. — Jūsu apsvērumi mūs apmierina.
— Ahā! — Arno de Tils nopriecājās.
— Bet, — tiesas priekšsēdētājs turpināja, — mums ir arī pierādījumi, ka vakar apcietināto izvietošanā notikusi kļūda. Martēns bija ievietots jūsu kamerā, bet jūs, Arno de Til — pašlaik atrodaties viņa vietā.
— Ko? — satriektais Arno nočukstēja. — Jūsu gaišība, ko jūs par to sacīsiet? — viņš griezās pie Gabriela.
— Es teikšu sekojošo, — Gabriels bargi teica. — Es gribēju personīgi saņemt Martēna nevainību un jūsu vainas apliecinošus pierādījumus. Jūs man, nekrietnais cilvēk, likāt tēlot lomu, kas man ir pretīga. Taču redzēdams jūsu nekaunību, es sapratu, ka cīņā ar tādu kā jūs, jebkuri līdzekļi ir pieņemami, un ka krāpnieku var uzveikt tikai ar krāp- šanos. Galu galā jūs pats atvieglojāt manu uzdevumu — jūsu nelietība jūs pašu iedzina stūrī.
— Stūrī? — Arno atsaucās. — Tātad te bija krāpšanās! Nu ziniet, monsenjor, jūs atsakāties no sava Martēna. Dod Dievs, lai jūs nekļū- dītos!
— Nevajag pretoties, Arno de Til, — tiesas priekšsēdētājs iejaucās. — Šī kļūda bija iepriekš izplānota un to izkārtoja tiesa. Jūs pilnībā esat atmaskots.