— Bet ja jūs sakāt, ka kļūda bija ieplānota, — Arno vēl nespēja ticēt notikušajam, — kā jūs varat apgalvot, ka pavēli izpildot atkal nav pieļauta kļūda?
— Liecinieki ir kareivji un cietumsargi!
— Viņi kļūdās! Es patiešām esmu Martēns, grāfa de Montgomerija ieročnesējs! Es neļaušu ar sevi tik vienkārši izrēķināties! Dodiet man iespēju ieraudzīt dubultnieku, salieciet mūs blakus un tad skatieties — kurš ir Martēns, kurš Arno de Tils, kurš vainīgais, kurš cietējs! Jūs gribat tikai vēl vairāk samudžināt šo lietu. Bet visam par spīti es mūžīgi apgalvošu — es esmu Martēns. Un neviens nevar pierādīt pretējo, neviens nevar mani apstrīdēt!
Tiesneši un Gabriels tikai nogrozīja galvas un skumji pasmaidīja, redzot tik nekaunīgu spītēšanos.
— Es jums saku vēlreiz, Arno de Til, — tiesas priekšsēdētājs piezīmēja, — jūs nav iespējams sajaukt ar Martēnu.
— Kāpēc? — Arno nesaprata. — Kā tas iespējams? Pēc kādām pazīmēm?
Gabriels nikni iesaucās:
— Tūlīt tu to redzēsi, krāpnieki
Viņš pamāja, un uz sliekšņa parādījās Martēns.
Martēns bija bez lielā apmetņa! Martēns bija kroplis! Martēns bija ar koka kāju!
— Lūk, viņš — Martēns, mans ieročnesējs, — Gabriels paziņoja, skatoties cieši uz Arno de Tilu. — Viņš brīnumainā kārtā izglābās no karātavām Nuajonā, taču Kalē neizbēga no taisnīgās atmaksas, kas bija paredzēta tev. Viņš tika nogrūsts no klints bezdibenī. Taču Dieva ceļi ir neizdibināmi, un tagad šis apstāklis ļauj mums atšķirt nekaunīgu ļaundari no sakropļota upura.
Arno de Tils, bāls, satriekts un iznīcināts, nespēja vairs ne aizstāvēties, ne runāt pretī.
— Pazudis! Es esmu pazudis! — viņš nomurmināja un sabruka uz grīdas bez samaņas.
III
Lai dzīvo taisnības uzvara!
Nu Arno de Tila dziesmiņa bija nodziedāta. Tiesa tūlīt atsāka savu darbu un pēc ceturtdaļstundas aizdomās turēto izsauca uz tiesas zāli sprieduma nolasīšani. Tas mūs ir sasniedzis vārds vārdā, pateicoties tā laika dokumentiem:
«Pamatojoties uz Arno de Tila pratināšanas materiāliem, viņš arī Sanseta, kurš sevi sauca par Martēnu, un ir ieslodzīts Rjē pilsētas cietumā:
balstoties uz liecinieku sacīto, uz Martēna, Bertrānas de Rolas, Karbona Baro un jo īpaši uz grāfa de Montgome- rija liecībām;
uz paša apsūdzētā izteikumiem pamatojoties, kurš sākumā visādi centās savu vainu noliegt, bet vēlāk atzinās savos noziegumos, augšminētais Arno de Tils ir pilnīgi atmaskots krāpšanā, viltvārdībā, zagšanā, svētuma zaimošanā un laupīšanā.
Tiesa augšminētajam Arno de Tilam piespriež:
pirmkārt, publiski nolūgties Artigas vietējās baznīcas priekšā. Tas nozīmē — palikt vienā kreklā, pats par sevi saprotams, ar kailu galvu, uzlikt kaklā cilpu un, turot rokā sveci, stāvēt uz ceļiem;
otrkārt, lūgt piedošanu Dievam, karalim un taisnajai tiesai, kā arī cietušajam laulātajam pārim Martēnam un Bertrānai de Rolai.
Pēc tā paveikšanas augšminētais Arno de Tils tiek nodots bendes rokās, kurš ar to pašu virvi, kas ir apsūdzētajam uz kakla, vedīs viņu pa visām Artigas ielām un sabiedriskām vietām un aizvedīs viņu pie mājas, kur dzīvo augšminētais Martēns.
Pēc tam viņam jātiek pakārtam, bet viņa ķermenim vēlāk — sadedzinātam.
Rjē, 1558. gada jūlija divpadsmitajā dienā."
Citu spriedumu Arno de Tils nemaz negaidīja. Viņš to uzklausīja ar drūmu un vienaldzīgu sejas izteiksmi, atzīdamies visā, spriedumu atzina par taisnīgu un pat izrādīja zināmu nožēlu.
— Es lūdzu, — viņš teica, — Dievam žēlastību, ļaudīm — piedošanu un ceru izciest sodu kā īstens kristietis.
Martēns, kurš piedalījās sprieduma nolasīšanā, lieku reizi pierādīja tiesai savu īstumu — viņš sāka nevaldāmi raudāt, bet vēlāk, pārvarējis kautrību, vērsās pie tiesas ar lūgumu, vai nevarētu Arno de Tilam kaut kā mīkstināt sodu, jo viņš pats, Martēns, gatavs viņam piedot visus pagātnes pāridarījumus.
Viņa lūgumu nepieņēma, paskaidrojot, ka tiesības uz apžēlošanu pieder vienīgi karalim, un pat ja tiesa grieztos pie karaļa, tā ne par ko nedabūtu apžēlošanu, jo Arno de Tila noziegumi ir pārāk briesmīgi.
Vēl pēc astoņām dienām skaistā namiņa priekšā, kurš jau bija atguvis savu īsto saimnieku, Arno de Tils, saskaņā ar tiesas spriedumu, saņēma sodu par visām savām ļaundarībām.
Šajā dienā viss apriņķs bija sapulcējies Artigā, lai noskatītos nāves soda izpildīšanā.
Noziedznieks, jāteic, pēdējos brīžos parādīja vīrišķību un ar zināmu cieņu beidza savu necienīgo dzīvi.
Kad bende, kā parasti, trīs reizes pavēstīja: „Taisnība ir uzvarējusi!", pieklusušais pūlis bijīgi sāka izklīst. Bet mājā, kas kādu laiku piederējusi pakārtajam, kāds laulātais pāris lēja rūgtas asaras un karsti lūdza Dievu — tie bija Martēns un Bertrāna.
Bet drīz vien dzīvinošais dzimtās puses gaiss, tuvinieku sirds siltums un, jo īpaši, Bertrānas maigā gādība izgludināja rūpju rievas Martēna sejā. Viņa sejā sāka rotāties priecīgs smaids.
Reiz, siltā vakarā, pēc rāmas un laimīgas dienas, viņš atpūtās vīnogulāju lapenē un nepamanīja jātnieku, kurš nesteidzīgi tuvojās, tad nolēca no zirga un pienāca pie sava bijušā ieročnesēja.
Kādu brīdi viņš ar smaidu lūkojās uz apmierināto Martēnu, tad pienāca pavisam klāt un uzsita viņam uz pleca. Tas steigšus pagriezās un tūlīt pielēca kājās:
— Re, kā! Tas esat jūs, jūsu gaišība! Piedodiet, es jūs nepamanīju.
— Neatvainojies, Martēn, — Gabriels smaidīja (jo tas bija viņš), — es neesmu nācis pie tevis tādēļ, lai traucētu tavu mieru, bet gan tādēļ, lai pārliecinātos par to.