— Tad, jūsu gaišība, paskatieties uz mani un jums viss kļūs skaidrs.
— To jau es arī darīju, — Gabriels iesmējās. — Tad tu esi gan laimīgs?
— Ak, jūsu gaišība, kā zivs ūdeni!
— Tas ir labi, ka tu beidzot esi ieguvis ilgi gaidīto mieru un pārticību.
— Kas tiesa, tas tiesa… tāpēc es esmu tik apmierināts. Pēc ilgiem klejojumiem, bezgalīgiem kariem un trūkumā pavadīta laika es domāju, ka man ir tiesības padzīvot pašam sev par prieku. Kas attiecas uz pārticību, atgriežoties mājās, es esmu kļuvis gandrīz vai par bagātnieku. Taču tā nav mana nauda, un man ir pretīgi tai pieskarties. To manā mājā ienesa Arno de Tils, un es to gribu atdot pēc piederības. Lielāko daļu — jūsu izpirkuma summu, es atdošu jums, jūsu gaišība. Pārējo naudu — vai nu to Arno ir zadzis, vai kā citādi dabūjis, tagad tam nav vairs nekādas nozīmes. Pēc tiesas izdevumu apmaksas es atdošu to mūsu novada nabagu uzturēšanai.
— Bet tad jau tev pašam nekas nepaliks…
— Nu nē, piedodiet, — Martēns iebilda, — kad tik ilgi ir kalpots tik labam saimniekam kā jūsu gaišība, katrā ziņā kaut kas ir iekrājies. Es no Parīzes atvedu diezgan daudz naudas. Un arī Bertrāna nav no trūcīgajām. Vārdu sakot, mēs bešā nepaliksim…
— Bet es ceru, Martēn, ka tu neatteiksies no manis saņemt to, ko neņem no Arno de Tila. Es lūdzu, mans uzticamais kalp, paturi sev desmit tūkstošus ekiju kā balvu par labu kalpošanu.
— Kā, jūsu gaišība? — pārsteigtais Martēns iesaucās. — Tik milzīga dāvana!
— Diezgan, — Gabriels iebilda. — Tu taču nedomāsi, ka es gribu samaksāt par tavu uzticību! Nē, es tāpat līdz mūža galam palikšu tavs parādnieks. Nerunāsim vairs par to… Labāk pasaki, kā pret tevi izturas bijušie draugi. Es ierados pie tevis, lai pārliecinātos par to, ka tev klājas labi. Kā tad ir ar tiem draugiem?
— Daudzi no viņiem ir jau miruši, bet tie, kas palikuši, mani mīl ne mazāk kā agrāk. Dažs labs pat ir sastrīdējies ar viltus Martēnu viņa rupjās izturēšanās dēļ. Būtu jūs redzējis, cik tagad viņi ir lepni paši uz sevi!
— Es tev ticu, Martēn, ticu, — Gabriels māja ar galvu. — Bet kāpēc tu neko nesaki par sievu?
Martēns apmulsis pakasīja aiz auss.
— HmL Mana sieva…
— Nu ja, tava sieva, — Gabriels ar bažām atkārtoja. — Vai tad Bertrāna tevi tramda tāpat kā agrāk? Vai tās raksturs nav kļuvis maigāks?
— Nē, monsenjor, — Martēns iebilda, — nē, viņa mani gluži vai uz rokām nēsā. Nekādu kaprīžu, nekādu piekasīšanos! Dieva vārds! Es nespēju atgūties no tik lielas laimes. Es vēl neesmu izteicis līdz galam, kad viņa jau skrien… Apbrīnojami!
— Nu, tas taču ir labi! Es jau sāku uztraukties par tevi.
— Ja mēs atklāti runājam, — Martēns sacīja, — mani nepamet dalītas jūtas… Vai es varu ar jums runāt no sirds, monsenjor?
— Protams.
Martēns piesardzīgi paskatījās uz visām pusēm un pārliecinājās, ka nevienas dzīvas dvēseles tuvumā nav. Tad viņš klusi ierunājās:
— Nu lūk… es ne tikai piedodu Arno de Tilam, bet gatavs esmu celt viņu debesīs. Viņš man ir izdarījis tik lielu pakalpojumu! No tīģerienes izveidojis aitiņu, no raganas — tīro eņģeli. Es baudu viņa rupjības sekas… Protams, Arno de Tils man ir sagādājis daudz rūpju un bēdu, bet vai tad visas pārestības nav atdarītas, kad viņš man ir sagādājis tādu laimi vecumdienās?
Gabriels nespēja novaldīt smaidu:
— Tev laikam ir taisnība.
Martēns jautri turpināja:
— Tāpēc es viņam paslepus pateicos… Un tieši tāpēc, ka baudu viņa rīcības augļus. Arno de Tila ļaunums man ir nesis tik lielu labumu. Man ir par ko pateikties lieliskajam Arno, un es no visas sirds esmu viņam pateicīgs!
— Tev nu gan ir laba sirds, — Gabriels nosmējās. — Bet pasaki man vēlreiz, ka tu jūties laimīgs.
— Atkārtoju, jūsu gaišība — tik laimīgs, kāds vēl nekad dzīvē neesmu bijis!
— To es gribēju zināt. Nu es beidzot varu doties projām ar mierīgu sirdi.
— Kā, — Martēns iesaucās, — doties projām? Vai jūs tiešām jau taisāties braukt prom?
— Jā, Martēn. Mani te nekas vairs netur.
— Labi. Kad jūs gribat braukt?
— Šovakar.
Martēns sāka uztraukties.
— Kāpēc jūs mani nebrīdinājāt? Nu nekas, man tas nav ilgi!
Viņš pieslējās un sāka klibot uz mājas pusi.
— Bertrāna, Bertrāna! — viņš sauca.
— Kāpēc tu sauc sievu, Martēn, — Gabriels jautāja.
— Lai viņa sapako manas mantas ceļam.
— Tas ir gluži lieki, Martēn. Tu man nebrauksi līdzi.
— Kā tad tā? Jūs mani neņemat līdzi?
— Nē, es braukšu viens pats.
— Un nekad vairs neatgriezīsieties?
— Atgriezīšos, taču ne tik drīz.
— Nu gan… Kalps taču vienmēr seko savam kungam, ieročnesējs — bruņiniekam, bet jūs mani neņemat!
— Tam man ir daudz iemeslu, Martēn.
— Kas tie būtu, ja nav noslēpums?
— Pirmkārt, būtu pārāk nežēlīgi atraut tevi no laimes, kuru esi dabūjis baudīt tik vēlu.
— Tas neskaitās, monsenjor, jo mans pirmais pienākums ir kalpot jums līdz beidzamam elpas vilcienam.
— Tā jau tas ir, bet sirdsapziņa man neļauj izmantot tavu centību. Otrkārt, nelaimes gadījuma dēļ Kalē tu jau vairs nevari kalpot tik veikli kā agrāk.
— Tā ir, jūsu gaišība, tagad es vairs nevarēšu cīnīties jums līdzās… Tomēr atradīsies taču daudz tādu uzdevumu, kurus kroplis spēs izpildīt labāk par jebkuru veselo.
— To es zinu, Martēn! Un, iespējams, es to izmantotu, ja nebūtu vēl trešais iemesls… Es tev to pateikšu tikai ar tādu noteikumu, ka tu mani neizvaicāsi par sīkumiem un negribēsi man sekot.
— Tātad runa būs par kaut ko ļoti svarīgu, — Martēns nesteidzīgi piezīmēja.
— Tev ir taisnība, — Gabriels skumji un svinīgi sacīja. — Līdz šim es dzīvoju goda dēļ un panācu, ka mans vārds ir apvīts ar slavu. Man ir pamats apgalvot, ka es esmu Francijai un karalim izdarījis lielu pakalpojumu — lai atceramies Senkantēnu un Kalē… Līdz šim es cīnījos atklātā un godīgā kaujā, priecīgā cerībā saņemt atalgojumu. Taču to es tomēr nesaņēmu… Un nu man ir jāatmaksā par izdarīto noziegumu. Es cīnījos, tagad es tiesāšu. Es biju cīnītājs par tēviju, tagad es būšu Dieva soda izpildītājs.